Tā bija parasta rudens diena, kas ne ar ko neatšķīrās no neskaitāmām citām. Henriks Evertsons, tobrīd septiņus gadus vecs pirmās klases zviedru skolnieks, paēda brokastis, nedaudz izbrīnīts par torīt pieklusušajiem vecākiem, un devās uz skolu, nenojaušot, ka šī diena uz visiem laikiem izmainīs 852 cilvēku tuvinieku dzīves. Rudens atnākšana viņiem nekad vairs nebūs vienkārši vasaras beigas, tā vienmēr līdzi nesīs trūdu smaku un sāļo jūras ūdens pēcgaršu, kas nu jau gandrīz trīsdesmit gadus nepazūd līdz ar neizpratni un neatbildētajiem jautājumiem – kāpēc 1994. gada 28. gada septembrī bija jānogrimst prāmim “Estonia”, kurš bija ceļā no Tallinas uz Stokholmu?
Tāpat Henriks Evertsons tobrīd nenojauta, ka 28 gadus vēlāk tiks atzīts par krimināli sodāmu tikai tāpēc, ka, pildot savus pētnieciskā žurnālista pienākumus, centies rast atbildes uz jautājumiem, kas šos gadus vajājuši visu Eiropu. Vai liktenīgajā dienā ar prāmi “Estonia” tika vesta Krievijas militārās kravas kontrabanda? Kā iespējams, ka, nolūstot kuģa vizierim un ūdenim piepildot automašīnu klāju, kuģis neapgāzās un nepalika virs ūdens, kā tas līdzīgā situācijā notika ar prāmi “Jan Heweliusz”, kurš gadu iepriekš 1993. gada 14. janvārī apgāzās un palika dreifēt virs ūdens dienām ilgi? Kas bija divas vai trīs militārās kravas automašīnas, kuras militārā transporta pavadībā uzbrauca uz prāmja klāja un kuras pamanīja vairāki aculiecinieki? Kāpēc jau nākamajā dienā pēc katastrofas izveidotā trīs iesaistīto valstu – Somijas, Igaunijas un Zviedrijas – valdību starptautiskā avārijas izmeklēšanas komisija (JAIC) pienācīgi neiztaujāja aculieciniekus? Kāpēc izdzīvojušo aculiecinieku notikumu laika grafiks nesakrīt ar oficiālajā ziņojumā minēto? “Mēs bijām gatavojušies ļaunākajam,” intervijā TVNET tiešsaistes žurnālam KLIK tūlīt pēc sprieduma paziņošanas atzīst Evertsons.
:format(webp)/nginx/o/2024/08/16/16292582t1h1b4c.jpg)