Jau pagājušā gada nogalē, stājās spēkā noteikumi valsts atbalstam elektroauto iegādei. Proti – iegādājoties jaunu elektroauto, valsts piemet klāt 4500 eiro. Principā ļoti laba ideja, kā doties zaļāka dzīvesveida un svaigāka gaisa virzienā. Arī ar velosipēdiem cilvēki sāk pārvietoties nedaudz intensīvāk. Bet – vai ar to pietiek? Varbūt mēs tomēr varam vēl labāk?

Laika gaitā lielākā daļa sabiedrības sāk domāt par to, kā samazināt sevis atstāto oglekļa pēdu. Kāds sāk šķirot atkritumus, vēl kāds pievēršas “zero waste” dzīvesveidam, bet kāds cits atsakās no automašīnas, lai tās vietā pārvietotos kājām. Mums pat ir taras depozīta sistēma. Pasūdīga, bet ir. Paiet laiks, paradumi pilnībā izmainīti, bet, paveroties apkārt, nākas secināt, ka paša paveiktais nav devis nekādus uzskatāmus uzlabojumus un pasaulē nekas nav mainījies. Tātad vajag darīt vēl vairāk un aktīvāk.

Atnāk apziņa, ka nav dižas jēgas iepirkties beziepakojumu hipsterveikalā, ja vakarā, izklājies dīvānā, glāsti savu Apple viedtālruni, kuram nepieciešamo kobaltu Kongo Demokrātiskajā Republikā dzīvībai bīstamos apstākļos rakuši septiņgadīgi bērni. Ar elektroauto akumulatoriem tas pats – teju vai verdzības atbalstīšana.

Velosipēdi ir lieliski, bet pat tajos – metāls, plastmasa, gumija, eļļa... Atšķirībā no automašīnām vismaz nav izplūdes gāzu, bet kaut kā līdz galam zaļi tomēr nav. Un arī nevaram būt droši, ka tos kopā neskrūvē no rīsu saujas pārtiekoši ķīniešu bērni. Te nu ir īstais brīdis, lai pēc padoma lūkotos pagātnē. Varētu pat teikt – pieejot šim jautājumam konservatīvi. Zirgi!

Komentāri (11)
CopyLinkedIn Draugiem X