2001. gada 18. septembris: Sibīrijas mēra draudi

Sibīrijas mēri sauc arī par Sibīrijas čūlu jeb liesas sērgu, tā baktērijas 1876. gadā atklāja slavens vācu zinātnieks, Nobela prēmijas laureāts, Roberts Kohs, veicot beigtu govju asins analīzes.

Ar Sibīrijas mēri galvenokārt slimo dzīvnieki – govis, aitas, kazas, zirgi cūkas, taču arī cilvēkam, kas ir bijis kontaktā ar slimo mājlopu, piemēram, to kopjot, ir iespējams inficēties.

Jāpiebilst, ka Latvijā pēdējais saslimšanas gadījums ar Sibīrijas mēri cilvēkam reģistrēts 1966. gadā, bet dzīvniekam - 1989. gadā. Eiropā pēdējais slimības uzliesmojums bija 2012. gadā, kad vairākās valstīs cilvēki saslima pēc heroīna lietošanas – narkotiskā viela bija nokļuvusi kontaktā ar dzīvnieka ādu, kas bija inficēta.

Sibīrijas mēris atkal nokļuva uzmanības centrā pēc 2001. gada 18. septembra anonīmā uzbrukuma, kad ASV pa pastu tika izsūtītas Sibīrijas mēra sporas. Tas prasīja piecu cilvēku dzīvības, vēl 17 cilvēki saslima, kā arī izraisīja paniku ne tikai ASV, bet arī visā pasaulē.

Šie notikumi, kas norisinājās pirms vairāk nekā 20 gadiem, kļuva par iedvesmu seriāla “Karstā zona: Sibīrijas mēris” veidotājiem. Tā maratons kanālā "National Geographic” jau svētdien, 11. septembrī, no plkst. 12.00. Gaidot to, aicinām ielūkoties vēsturē un satraucošajos notikumos, kas 2001. gadā pārņēma pasauli.

Bioloģiskais ierocis, ko izmēģināja uz karagūstekņiem

Kā masu iznīcināšanas ieroci pirmie pasaulē Sibīrijas mēra sporas izmēģināja japāņi. Tas notika no 1932. līdz 1945. gadam, kad Japāna okupēja daļu no Ķīnas teritorijas – Mandžūrijas apgabalu. Tur viņi veica bakterioloģisko ieroču izmēģinājumus uz dzīviem cilvēkiem, galvenokārt ķīniešu karagūstekņiem.

Līdz 1945. gadam Japānas armija bija uzkrājusi 400 kilogramu Sibīrijas mēra sporu, lai tās izmantotu īpaši izstrādātā šrapneļa bumbā. Taču, pienākot Otrā pasaules kara beigām, šie plāni, laimīgā kārtā, neīstenojās.

Veicot Sibīrijas mēra sporu ietekmes izmēģinājumus uz ķīniešu karagūstekņiem, nonāvēja vismaz 1000 cilvēku, taču, iespējams, nomira daudz vairāk ieslodzīto Ķīnas pilsoņu. Nāves gadījumu skaits, iespējams, sasniedza pat 3000.

Bioloģisko ieroču programmas, kurās izmantoja Sibīrijas mēri, bija ne tikai Japānai, bet arī citām valstīm – Lielbritānijai, ASV, Krievijai un Irākai. 1972. gadā Japāna un daudzas citas valstis parakstīja līgumu, kas paredz bioloģisko ieroču izmantošanas un to izmēģinājumu aizliegumu.

Viena no sarežģītākajām izmeklēšanām ASV vēsturē

Daudzi cilvēki visā pasaulē par Sibīrijas mēra eksistenci un tā bīstamību uzzināja pēc 2001. gada 18. septembra notikumiem ASV. Toreiz ASV un citas valstis pārņēma panikas vilnis, uzzinot, ka ar pasta sūtījumiem amerikāņu politiķiem un žurnālistiem nogādātas Sibīrijas mēra sporas.

Visas izsūtītās vēstules vienoja tas, ka teksts tajās bija rakstīts ar vienādiem drukātiem burtiem vienā rokrakstā. Arī ortogrāfiskās kļūdas bija tādas pašas.

"Jūs nevarat mūs apturēt. Mums ir Sibīrijas mēris. Tagad jūs mirsiet. Bail? Nāvi Amerikai. Nāvi Izraēlai. Allāhs ir visvarens," vēstulēs rakstīja anonīms sūtītājs.

Tā kā šis uzbrukums apdraudēja nacionālo drošību, izmeklēšanā iesaistījās ASV Federālais izmeklēšanas birojs (FIB). Šī izmeklēšana kļuva par vienu no lielākajām un sarežģītākajām ASV tiesībsargājošo iestāžu vēsturē. Tajā iesaistījās vairāki desmiti FIB izmeklētāju, kā arī daudzu citu iestāžu darbinieki.

Izmeklēšanas laikā ierakstīja vairāk nekā 10 000 liecinieku intervijas sešos pasaules kontinentos un īstenoja 80 kratīšanas, kurās paņēma 6000 dažādu pierādījumu.

Vainīgais piedalījās arī izmeklēšanā

Sešus gadus galvenais aizdomās turamais bija ārsts un bioloģisko ieroču eksperts Stīvens Hetfils. FIB mēģināja pierādīt viņa vainu, tomēr 2008. gada martā varas iestādes viņu attaisnoja un vēlāk arī izmaksāja kompensāciju 5,8 miljonu ASV dolāru apmērā.

Tajā pašā gadā FIB paziņoja par jaunu galveno aizdomās turamo – zinātnieku Brūsu Aivinu, kurš tolaik darbojās augstākās drošības laboratorijā ar neierobežotu piekļuvi pasaules nāvējošākajiem patogēniem.

Kad Stīvens Hetfils vairs nebija galvenais aizdomās turamais, Aivins kļuva nervozs, viņam sākās depresija, kā arī parādījās pašnāvnieciskas tieksmes. 2008. gada martā policija viņu atrada mājās bezsamaņā pēc pašnāvības mēģinājuma. Vēlāk, jūnijā, viņu piespiedu kārtā ievietoja psihiatriskajā klīnikā. Otrais pašnāvības mēģinājums, ko Aivins izdarīja pēc iznākšanas no slimnīcas, bija veiksmīgs. Pēc zinātnieka nāves FIB paziņoja, ka viņš ir atzīts par vainīgu.

Neticami, ka Aivins gandrīz no paša sākuma piedalījās izmeklēšanā, pavadot ilgas stundas laboratorijās kopā ar kolēģiem, mēģinot atšķirt īstās Sibīrijas mēra sporas no viltojumiem, jo tolaik cilvēku bailes un paniku izmantoja arī ļaunprātīgi jokdari.

Vēlāk atklājās, ka viņš pats bija vakcinējies pret šo slimību 2001. gada septembra sākumā. Jāpiemin, ka Aivins daudzus gadus piedalījās arī mēra vakcīnas izstrādē. Viņš arī bija viens no aptuveni 100 cilvēkiem, kam bija piekļuve tam pašam Sibīrijas mēra celmam, ko izmantoja vēstuļu sūtītājs.

Kāpēc Aivins sūtīja saindētās vēstules?

Viena no versijām, kāpēc zinātnieks sūtīja vēstules ar Sibīrijas mēra sporām, varēja būt kāre pēc slavas un naudas. Viņa vadībā izstrādāja Sibīrijas mēra vakcīnu, kas bija labāka par tobrīd pieejamo. Ja to patentētu, tad dokumentos viņš būtu norādīts kā šīs vakcīnas līdzizgudrotājs, kas ļautu viņam sasniegt savas zinātniskās karjeras augstāko punktu. Rodoties pieprasījumam pēc vakcīnas, tas, protams, nodrošinātu arī augstus ienākumus tās veidotājiem, taču vakcīna tā arī nenonāca tirgū.

Vēl viens potenciālais iemesls bija atriebība. Viens no Aivina vēstuļu adresātiem bija raidsabiedrība NBC, kuras žurnālists Gerijs Matsumoto neilgi pirms uzbrukumiem veica izmeklēšanu par zinātnieka darbu laboratorijā tieši Sibīrijas mēra izpētes jomā.

Šīs ir tikai divas no versijām, kas tolaik izskanēja, taču īstos iemeslus zināja tikai pats Aivins, tādēļ notikumam vēl joprojām ir daudz neatklātu slāņu. Arī seriāla “Karstā zona: Sibīrijas mēris” veidotāji tos cenšas izskaidrot caur FIB aģenta Metjū Raikera (Daniels de Kims) un doktora Brūsa Aivinsa (Tonijs Goldvins) stāstiem.