/nginx/o/2019/06/20/12283791t1hbab5.png)
:format(webp)/nginx/o/2021/09/09/14056802t1h7348.jpg)
Šī viennozīmīgi ir Lielbritānijas vasara - laiks, kad britu tautas vēsture iemērca tintes burciņā spalvu un pabeidza kādu karaliskās ģimenes monarha stāstu. Elizabetes II brīnišķīgo dzīves un valsts vadīšanas stāstu. Bet, pirms vēsture pielika punktu viņas dzīves gājumam, tā arī sarīkoja kārtīgas svinības, kad miljoniem cilvēku Apvienotajā Karalistē un arī ārpus Lielbritānijas robežām svinēja karalienes Elizabetes II valdīšanas 70. gadadienu. Man, kas par britu karalisko ģimeni ir rakstījusi, lasījusi neskaitāmus gadus, nenoliedzami bija jābūt klāt... Kamēr britu tauta sēro un gatavojas Viņas Augstības bērēm, padalīšos atmiņās par saviem iespaidiem, sajūtām... Jo todien es karalieni redzēju pirmo un arī pēdējo reizi...
Braukt uz Londonu es izlēmu kādā lietainā pēcpusdienā, sēžot pie datora, pandēmijas nogurdināta un pārstāvot pēdējās kovidslimotāju rindas. Todien viss šķita tik bezcerīgi tracinošs, ka skatīšanās vienā punktā likās jēgpilnākā tā brīža nodarbe. Man kā sabiedriski aktīvai būtnei šie bija beidzamie pilieni kaut necik veselo nervu kausiņā, tāpēc, izlasot datorā ziņu par Lielbritānijas karalienes Elizabetes II platīna jubilejas svētkiem, man pa ilgiem laikiem iedegās acis! Es, ilgi nedomājot, atvēru aviosabiedrības lapu un, pasmaidot par iepriecinošām biļešu cenām, noklikšķināju uz pogas “pirkt”.