Krievijas iebrukums Ukrainā un pret Rietumiem vērstie kodoldraudi ir atdzīvinājuši debates par kodolieroču jautājumu. Pagājušajā gadā, kad stājās spēkā Apvienoto Nāciju Organizācijas līgums par šāda veida ieroču pilnīgu aizliegumu, neviena no deviņām pasaules kodolvalstīm nebija starp 86 līguma parakstītājām. Kā šīs valstis var attaisnot to, ka tām pieder cilvēci apdraudoši ieroči?

Tie, kas iestājas par kodolieroču aizliegumu, bieži izmanto šādu salīdzinājumu: metot gaisā monētu vienu reizi, varbūtība, ka monēta nokritīs ar ģerboni uz augšu ir 50%, bet, metot to desmit reizes, varbūtība, ka monēta vismaz vienu reizi nokritīs ar ģerboni uz augšu, palielinās līdz 99,9%.

1% varbūtība par iespējamu kodolkaru tuvāko 40 gadu laikā pēc 8000 gadiem palielinās līdz 99%. Agrāk vai vēlāk apstākļi pagriezīsies pret mums. Pat, ja ar katru gadu uz pusi samazināsim kodolkara draudus, mēs nekad nevarēsim šo risku izslēgt pilnībā.

Taču metafora par monētas mešanu ir maldinoša, ja runa ir par kodolieročiem, jo tā balstās uz neatkarīgām varbūtībām, turpretī cilvēku mijiedarbība vairāk līdzinās metamajiem kauliņiem. Viena metiena iznākums var ietekmēt nākamā metiena iznākumu. Kodolkara varbūtība 1963. gadā, tūlīt pēc Kubas raķešu krīzes, bija mazāka tikai tāpēc, ka 1962. gadā tā bija lielāka. Varbūtības likumu ne vienmēr var piemērot sarežģītajām cilvēku savstarpējajām attiecībām. Patiesībā cilvēka pareiza izvēle var šo varbūtību samazināt.

Komentāri
CopyLinkedIn Draugiem X