Līdz ar līdzjūtības ziņām, cieņas apliecinājumiem un karalienes dzīvesgājuma izklāstiem, pēc Elizabetes II nāves pasauli pāršalkuši arī viedokļi, kas izsaka apmierinātību ar šīs ēras beigām un uzskaita britu monarhijas vēsturiskos pāridarījumus. Kaut gan karalis Čārlzs III pēc savas mātes nāves automātiski kļuva par monarhu ne vien Apvienotajā Karalistē, bet arī četrpadsmit citās neatkarīgās valstīs – kādreizējās impērijas kolonijās un domīnijās – vai lojalitāte monarhijai tur var noturēties?

Vairums valstu, kurās oficiālais valsts galva joprojām ir britu monarhs, ieguva neatkarību Elizabetes II valdīšanas laikā, taču šobrīd katrā valstī jau izaugusi vismaz viena paaudze ar cita, postkoloniālisma laikmeta domāšanu. Tāpēc teju visur aktualizējies jautājums – vai karalienes nāve nav laba izdevība izvērtēt lojalitāti monarhijai un vai tomēr nebūtu jāuzsāk pāreja uz republikas statusu?

Britu monarhijas statuss līdz šim

Kopumā ārpus Apvienotās Karalistes karalim ir vēl 150 miljoni pavalstnieku citās pasaules malās. Čārlzs III par valsts oficiālo galvu automātiski kļuva arī Kanādā, Jaunzēlandē, Austrālijā, Tuvalu, Zālamana salās, Papua-Jaungvinejā un virknē Karību jūras reģiona valstu – Bahamu salās, Jamaikā, Belizā, Sentvinsentā un Grenadīnās, Grenādā, Sentlūsijā, Antigvā un Barbudā, Sentkitsā un Nevisā. Šīs valstis atšķirībā no, piemēram, Indijas, Nigērijas vai Pakistānas uzreiz nenoliedza monarhiju un nekļuva par republikām – eksperti skaidro, ka vietējie politiķi

Komentāri (3)
CopyLinkedIn Draugiem X