Domāju, ka mēs visi esam mēģinājuši saprast, kā tas ir — neko neredzēt. Tātad tu aizver acis un taustoties centies noiet dažus metrus pa dzīvokli. Tiklīdz paklūpi vai sasities, uzreiz apzinies, cik tas ir grūti, un pārtrauc šos eksperimentus. Daži tomēr tā nevar: runa ir par vājredzīgajiem un neredzīgajiem, kuri knapi var atšķirt apkārtējo priekšmetu kontūras, un kuriem dzīve tumsā ir ikdiena. Tādēļ viņiem ir nepieciešama pielāgotāka vide, lai varētu veikt ikdienas lietas, piemēram, iepirkšanos. Diemžēl bieži vien vajadzības ir pretrunā ar realitāti. Un nekur tas nav tik acīmredzami kā Rīgas ielās.

Pēc tam, kad ar lielām grūtībām tomēr tiku ratiņkrēslā no Valdemāra ielas līdz Doma baznīcai, nemaz neceru, ka otrā eksperimenta daļa ies kā pa sviestu. Taču esmu gatavs bez aizspriedumiem dot vēl vienu iespēju galvaspilsētas infrastruktūrai. "Galu galā, vai gan varētu būt vēl sliktāk?" aizdomājos.

Lai iejustos neredzīga cilvēka ādā, Jurģis dod man apsēju, kas pat dienas gaismu nelaiž cauri, un galveno rīku vājredzīgo rokās — spieķi. Šoreiz tika nolemts doties no Doma baznīcas uz Brīvības pieminekli.