"Nedēļas fokusā" vēlēšanu speciālizlaidums ⟩ TVNET studijā - "Progresīvo" premjera amata kandidāts Kaspars Briškens (2)

Ko nozīmē "progresīvisms"? (00:01:28-00:05:53)

Vaicāts, ko nozīmē progresīva valsts attīstība un ekonomika, Briškens norāda, ka līdz ar “Progresīvo” ienākšanu Latvijas politikā partija veicinās labāku izpratni par progresīvājām idejām. “Man progresīvisms kopumā asociējas ar jaudīgu uzsvaru uz mērķtiecīgu ekonomiskās attīstības stratēģiju, kur vienlaikus ir arī spēcīgs publiskais sektors, kas sadarbībā ar privāto sektoru rada apstākļus un veidojas konkurētspējīga ekonomika. Latvijas gadījumā tas būtu akcents uz eksportspējīgu ekonomiku, investīcijām nākotnes tehnoloģijā, un valsts instrumenti tiek orientēti uz šīs attīstības sasniegšanu,” skaidro Briškens.

Raidījuma vadītājs Mārtiņš Daugulis norāda, ka pašreizējais premjers Krišjānis Kariņš izmanto līdzīgus apzīmējumus, piemēram, “eksportspēja”, un vaicā,

kā “Kariņa domāšana atšķiras no Briškena domāšanas”.

“Progresīvo” pārstāvis norāda, ka vēlētos redzēt daudz mērķtiecīgāku politiku. “Redzam, ka Latvija atsevišķas specializācijas jomas ir definējusi, bet, kad paskatāmies uz to instrumentāriju, kas tiek izmantota, tad redzam, ka nepieciešams skaidrāk definēt prioritātes un arī šiem instrumentiem ir jābūt mērķtiecīgākiem,” tā Briškens. “Esam gatavi nākt ar savām idejām un rosināt sabiedrībā diskusiju par to, kas tad būs mūsu eksporta specializācijas un nākotnes tehnoloģijas, kurās Latvija investēs.”

Kādas ir "Progresīvo" prioritātes? (00:05:53-00:09:03)

“Progresīvo” ieskatā prioritātes būtu jāiedala trīs līmeņos: prioritātes, kas “iet pāri” dažādām nozarēm jeb horizontālās prioritātes, piemēram, zaļais kurss, digitālā transformācija un jaunuzņēmumu attīstība; otrs līmenis būtu definēt eksporta flagmaņus un to neizmantoto potenciālu, piemēram, augstas pievienotās vērtības kokrūpniecība, un trešais līmenis būtu definēt tās pasaulē aktuālās tehnoloģijas, kur Latvijai būtu ilgtermiņā jāinvestē, piemēram, atjaunīgās energoresursu tehnoloģijas, viedā loģistika un mobilitāte, virtuālā un papildinātā realitāte, kiberdrošība un koksnes tehnoloģiju izmantošana būvniecībā.

Kur "Progresīvie" ņems naudu solījumu izpildei? (00:09:03-00:25:30)

“Progresīvo” programmu izpētījis arī TVNET politologs Artūrs Bikovs, kurš norāda, ka “Progesīvie” sola ik gadu palielināt veselības budžetu vismaz par 0,5% no IKP, līdz budžets sasniegs 8% no IKP. “Tas ik gadu prasīs papildu 160 miljonus eiro, turklāt plānojat noteikt pedagogu zemākās algas likmi vismaz valsts vidējās algas līmenī. Līdztekus nākamo gadu laikā pieaugs arī aizsardzības budžets un citu nozaru finansējums.

Jautājums: no kurienes partija plāno ņemt naudu šīm un citām reformām?”

Briškens skaidro, ka aiz katra partijas priekšlikuma ir aprēķināta gan fiskālā ietekme uz budžetu, gan makroekonomiskie multiplikatori. Viņš arī norāda, ka piekrīt partijas finanšu ministra amata kandidātam Andrim Šuvajevam: investīcijas cilvēkos, kā arī labklājības, ilgtspējas un konkurētspējas infrastruktūrā ir ar pozitīvu multiplikatoru. “Šīs investīcijas ilgtermiņā stiprina mūsu konkurētspēju, un tādējādi ilgtermiņā tās ir pašfinansējošas.”

Atbildot uz jautājumu par finansējumu, Briškens norāda, ka Latvijā ir ierasts visas valsts investīcijas skatīt tikai budžeta kontekstā un ka budžetam ir neskaitāmas optimizācijas iespējas. “Ja skatāmies uz atsevišķiem mūsu priekšlikumiem, piemēram, samazināt darba nodokļus zemajām un vidējām algām - līdz 1000 eiro bruto, tikai budžeta ekseļa ietvaros, tad šķiet, ka valstī būs mazāk ieņēmumu, bet ekonomikas skaistums slēpjas tajā, ka lietas nedarbojas lineāri. Ja skatāmies uz nodokļu samazināšanas piedāvājumu, tad jāņem vērā, ka tam var būt pozitīvs efekts, piemēram, attiecībā uz ēnu ekonomiku,” skaidro Briškens. “Otrs jautājums ir par to, kā valsts finansē investīcijas. Piemēram, Satiksmes ministrijas budžetā ir budžeta komponente 160 miljonu eiro apmērā “Rail Baltica” līdzfinansējumam. Lietuva un arī Skandināvijas valstis nekad šādas ilgtermiņa investīcijas nefinansētu caur budžeta ietvaru. No īstermiņa ieņēmumiem nevar finansēt ilgtermiņa izdevumus. Lietuva un citas valstis šajā gadījumā izmanto kapitālsabiedrības un investīciju rezultāta radītus aktīvus, finansējot šāda veida investīcijas ārpus budžeta ietvara.”

Briškena ieskatā finanšu institūcijas “Altum” iespējas ir nepilnīgi izmantotas:

šai finanšu institūcijai ir kapacitāte izsniegt daudz vairāk garantiju un grantu, kā arī aizdevumu investīcijām, piemēram, mājokļu siltināšanas programmā. “Nav tādas lietas kā “mums nav naudas”. Mums jātiek vaļā no doktrinētas - es pat teiktu, ka sīkstulīgas - domāšanas, ka nevaram atļauties investēt. Nav tādas lietas, ka “nevaram atļauties” - Latvijai ir pieejami milzīgi līdzekļi, tostarp Eiropas Savienības struktūrlīdzekļi 10 miljardu eiro apmērā tuvāko sešu, septiņu gadu laikā. Bet, runājot par bērniem, kam būs jāmaksā mūsu parādsaistības, ir jāatceras, ka šie bērni ir dzīvi šodien un tagad: viņiem jau tagad ir vajadzīga laba izglītība, darba vietas, mājokļi un veselības aprūpe. Ļoti ceru, ka nākamā valdība būs investīciju valdība.”

Vaicāts, kas būtu pretarguments tam, lai atkal “netiktu iespiesta gāze grīdā”,

proti, valsts atkal nesāktu dzīvot uz nepamatota parāda, tērējot par daudz, Briškens skaidro, ka tādas valstis kā Vācija paaudzēm ilgi ir veikušas investīcijas kritiskajā infrastruktūrā un tagad bauda šīs izcilās infrastruktūras augļus. Līdzīgs piemērs ir Somija, kas ir augstu algu, bet zemu izmaksu ekonomika, jo, pateicoties ilgstošajām investīcijām, radītas zemas izmaksas. “Latvijas gadījumā vērojams pretējais: mēs esam zemu algu un augstu izmaksu ekonomika. Visas investīcijas infrastruktūrā ar laiku veicina mūsu uzņēmēju konkurētspēju, tāpēc pastāv šī lielā atšķirība: attīstītas valstis var atļauties īsākā termiņā tādas valdības, kas neinvestē. Latvijas gadījumā šī neinvestēšana ieliek mūs slazdā un attālina mūs no kaimiņvalstīm,” tā Briškens.

Raidījuma vadītājs norāda, ka atsevišķi TVNET lasītāji pauduši, ka saredz zināmas līdzības starp Briškenu un Latvijas kādreizējo premjeru Valdi Dombrovski. Vaicāts, kas atšķir Briškenu no Dombrovska, “Progresīvo” līderis sākumā min līdzības, proti, uzskatu, ka Latvijai jāinvestē ilgtermiņa attīstības projektos, taču atšķirības ir fiskālās konsolidācijas pieejā. “Ne 2008. gada laikā, ne Covid-19 krīzes laikā, ne tagad es neatbalstītu sīkstulīgas taupības politiku, kas manā ieskatā ir pašiznīcinoša. To kāds var rāmēt kā veiksmes stāstu, bet es to noteikti nedarītu, ņemot vērā, cik daudz cilvēku tas iedzina nabadzībā vai piespiedu emigrācijā. Atņemot cilvēkiem pirktspēju, tas neizbēgami ieved ekonomiku negatīvā spirālē Šobrīd atkal ir tā pati dilemma: vai mēs ļausim krīzi iznest uz cilvēku pleciem?”

Vai "Progresīvajos" nav noslēpusies "komunisma atspere"? (00:25:30 - 00:29:27)

Raidījuma vadītājs Mārtiņš Daugulis norāda, ka daļa vēlētāju mēdz saskatīt “Progresīvajos” komunismam raksturīgas iezīmes, uz ko Briškens atbild, ka ikvienam izglītotam vēlētājam noteikti ir skaidra izpratne par atšķirībām starp progresīvisimu, sociāldemokrātiju un komunismu. “Nedomāju, ka kāds kādreizējo ASV prezidentu Rūzveltu vai bijušo Zviedrijas premjeru Palmi sauktu par komunistiem (..). Mēs, “Progresīvie”, iestājamies par godīgu, brīvu konkurenci, un mūsu politiskajā vidē līdz šim iztrūcis tāds politiskais spēks, kas ar lepnumu nes šo moderno sociāldemokrātu karogu, vienlaikus liekot klāt modernās zaļās idejas, atvērtību un spēcīgu, iekļaujošu ekonomiku,” skaidro Briškens. “Manā izpratnē šeit līdz komunismam ir kā līdz Mēnesim.

Interesanti, ka politiskie konkurenti, kas visdedzīgāk mums kabina klāt šīs komunistu birkas,

paši atbalsta komunistiskas politbiznesa oāzes, tai skaitā azartspēles, būvniecības karteļus u.c.”

Sastrādāšanās komandā un attieksme pret valsts aizsardzības dienestu (00:29:27-00:45:09)

Runājot par “Progresīvo” plānu realizēt iecerēto un spēju sastrādāties potenciālajā valdībā, Briškens pauž, ka politika Latvijā “nav individuālais sporta veids”, tāpēc ir svarīgi savākt spēcīgu profesionāļu komandu, kāda Briškena ieskatā “Progresīvajiem” ir izveidota. Viņš arī norāda, ka šādas komandas izveide apliecina viņa spējas pie viena galda sasēdināt un motivēt dažādus cilvēkus. “Ir svarīgi, lai līderim pietiek spēka un autoritātes nepieļaut, lai lēmumi netiek pieņemti pie zemākā kopsaucēja. Redzam, ka reizēm lēmumu kvalitāte krīt, jo vienmēr tiek meklēts zemākais iespējamais kopsaucējs.” Kā piemēru Briškens min veidu, kā lēmumi nereti tika pieņemti Covid-19 krīzes laikā, kā arī apstākli, ka “Rail Baltica” projekta ietvaros Kariņam neesot izdevies pie viena galda sasēdināt visu nozaru ministrus, lai šis dzelzceļa projekts tiktu maksimāli efektīvi izmantots un nebūtu tikai primitīvs būvniecības un Eiropas Savienības fondu apguves projekts.

Atbildot uz otru TVNET žurnālista Artūra Bikova jautājumu, proti, vai “Progresīvie” atbalsta valsts aizsardzības dienestu un cik procentu no IKP partija ir iecerējusi tērēt aizsardzībai, Briškens pauž, ka “Progresīvie” viennozīmīgi atbalsta valsts aizsardzības dienesta izveidi, taču piedāvā dažus grozījumus, piemēram, pilnīgu dzimuma vienlīdzību starp iesaucamajiem. Vienlaikus Briškens uzsver, ka dienests nebūs panaceja un

būtu jādomā par teritoriālās aizsardzības vienību izveidi - līdzīgi kā Ukrainā -, kas būtu labi ekipētas.

Otrs aizsardzības līmenis būtu aizsardzības loģistikas integrācija ar transporta infrastruktūru, bet trešais - kibedrošība. Tāpat ir svarīgi veicināt spēcīgas aizsardzības industrijas attīstību ar uzsvaru uz pašmāju rūpniecību. Runājot par budžetu, partijas ieskatā 2,5% no IKP pašlaik būtu pietiekami, bet, ekonomikai augot, šis apjoms pieaugs. “Vienlaikus jāskatās uz ciešāku sadarbību Eiropas Savienības ietvaros un Baltijas jūras reģionā. Mums ir unikāla iespēja veidot vienotu Baltijas jūras drošības telpu, sadarbojoties dažādu inovāciju un ražošanas jomā.”

Sabiedrības saliedētība un "sarkanās līnijas" (00:45:09-01:02:48)

Diskutējot par sabiedrības saliedētību, “Progresīvo” līderis pauž, ka rodas iespaids, ka “24. februārī atsevišķi politiķi pamodās un saprata, ka Latvija ir etniski sašķelta valsts”. Briškens skaidro, ka viens no sabiedrības saliedētības pamatelementiem ir pāreja uz pilnvērtīgu, vienotu izglītības sistēmu latviešu valodā. “Papildus tam nāk arī Kremļa informatīvās telpas ietekme, kas visos iespējamos veidos jākliedē. Mēs arī labi apzināmies, ka vienīgais veids, kā iegūt balsstiesības un kļūt par pilnvērtīgu sabiedrības locekli ir iegūstot pilsonību, un šeit nevar būt nekādas atkāpes. Paldies dievam, ka par nepilsoni vairs nepiedzimst, bet ir jāsper solis tālāk un jāveicina cilvēku vēlme par kļūt par pilsoņiem, un vienīgais veids, kā to izdarīt, ir naturalizācijas kārtībā.” Runājot par izglītības nozares attīstību, Briškens uzsver nepieciešamību palielināt pētniecībai atvēlēto finansējumu, pedagogu atalgojuma palielināšanu un slodžu salāgošanu un citus aspektus.

Vaicāts par to, ko “Progresīvie” rakstītu valdības deklarācijā, Briškens min tādus svarīgus uzdevumus kā atbalsts ģimenēm aizvien pieaugošās dārdzības pārvarēšanai, kā arī strauja energopāreja uz atjaunīgiem energoresuriem un energoresursu taupības programma; tāpat būtiskas ir investīcijas cilvēkos, veselībā, mājokļos, kā arī jaunā, industriālā inovāciju attīstības stratēģija. Runājot par t.s. sarkanajām līnijām,

Briškens pauž, ka tās ir populistu partijas, ekstrēmie flangi un Kremļa ruporā runājošas partijas.