Pārgājiens Peloponēsā brīžiem izvēršas īstā pārbaudījumā mūsu nervu sistēmai. Nē, ne jau bīstamas kalnu taciņas tramda nervu šūnas, bet gan nešpetni ganu suņi, kas uzglūn no visnegaidītākajām vietām, lai neganti rietu un kāri šņakstinātu zobus mūsu stilbu virzienā. Tomēr mums tiek arī savs prieciņš – varen glītas kalnu ainas, kas priecē sirdi un nomierina prātu.

Visos ciemos mūs aprej suņi. Nu gluži kā tautasdziesmā. Lielākā daļa kranču vaukšķ aiz žogiem, bet ik pa laikam gadās neganti eksemplāri, kas iznāk uz ceļa. Tad pārejam šosejas otrā pusē un ceram, ka garāmbraucošās mašīnas atturēs suņus no traukšanās pie mums. Vai saimniekiem nav bail, ka viņu suņus var notriekt auto? Daudzviet pagalmos mīt pat vairāki suņi. Varbūt tāpēc saimniekiem tie nerūp – ja vienu nobrauks, paliks citi. Nebeidzamā riešana vēl ilgi džinkstēs ausīs. Kad esam pietuvojušies Tripolei, milzīgi suņi apsargā pat autosalonu un mēbeļu veikalu pagalmus. Izskatās, ka grieķi ietaupa uz apsardzes firmu rēķina, tā vietā pagalmos turot nobadinātus suņus.

Komentāri
CopyLinkedIn Draugiem X