"Nedēļas fokusā" vēlēšanu speciālizlaidums ⟩ TVNET studijā "Saskaņas" premjera amata kandidāts Ivars Zariņš (5)

Galvenie problēmjautājumi un "Saskaņas" piedāvātie risinājumi (00:00-09:20)

Raidījuma vadītājs lūdz Zariņu paust “Saskaņas” pozīciju Krievijas iebrukuma Ukrainā kontekstā. Zariņš norāda, ka partijas nostāja nav mainījusies kopš pirmās kara dienas, proti, politiskais spēks nosoda Krievijas agresiju Ukrainā. Vaicāts, kas Zariņa ieskatā ir šobrīd kritiskākie problēmjautājumi un kādi ir “Saskaņas” piedāvājumi to risināšanā, politiķis min sašķelto sabiedrību un tautsaimniecības zemo produktivitāti, kas ir savstarpēji saistīti jautājumi. Viņa ieskatā, sabiedrības šķelšanā būtisku lomu izveidojusi varas partiju sarkano līniju novilkšana, kā rezultātā veidojas varas monopols, kas ļauj koalīcijas partijām pieņemt sev ērtus lēmumus un izvairīties no atbildības par solījumu neizpildi. Kā piemēru Zariņš min neatrisināto mediķu algu jautājumu, kā rezultātā valsts nekļūst konkurētspējīgāka un netiek līdzi, piemēram, Igaunijai un Lietuvai.

Vaicāts, vai partija, nonākot koalīcijā, opozīcijā neatstātu partijas, ar kurām tai ir domstarpības, Zariņš norāda, ka runa ir par citu aspektu, proti, demokrātijā varu var nomainīt, bet, novelkot sarkanās līnijas, tiek panākta tāda pati autoritatīvā vara, kas autoritatīvos režīmos. “Ja mēs būtu pie varas, tad tas nozīmētu, ka lēmumi būtu jāpieņem atbildīgāk, lai mēs pie šīs varas varētu noturēties,” skaidro politiķis. “Tas, savukārt, nozīmē, ka atbildīgos amatos jāliek spēcīgākie un apzinīgākie, nevis tādas amatpersonas, aiz kuru mugurām var šeptēties. Tāpēc Igaunija un Lietuva mums ir aizsteigusies priekšā, jo tur varas nomaiņa ir normāls process. Pie mums tā tiek pasniegta kā traģēdija - nedod dievs, vara mainīsies.”

Tāpat Zariņš norāda, ka nepiekrīt apgalvojumam, ka 2007. gada ekonomiskās krīzes pārvarēšana raksturojama kā “veiksmes stāsts”, jo, kā skaidro politiķis, veiksmes stāsti ir saistīti nevis ar fiskālo disciplīnu, bet ar ieguldījumiem pētniecībā un attīstībā. “Vienīgais ceļš, kā padarīt ekonomiku produktīvāku, ir caur inovācijām, radot ko jaunu un vērtīgu. Veiksmīgās valstis šajā nozarē ir investējušas vismaz 3% no IKP. Latvijā tas ir 0,7%, un Nacionālajā attīstības plānā esam iecerējuši šo rādītāju paaugstināt līdz 1,5%.

Tas nav Nacionālās attīstības plāns, bet gan Nacionālās nabadzības plāns,” saka Zariņš.

Valsts parāds, ārvalstu investīcijas un zaļais kurss (09:20-22:28)

Aplūkojot datus par valsts parādu, raidījuma vadītājs lūdz Zariņu komentēt savu attieksmi, kādos gadījumos būtu akceptējami aizņemties naudu. “Šeit ir svarīgi skatīties ne tikai matemātiski, bet gan pozīcijas, kur šo naudu esam tērējuši. Ja nauda ir pareizi ieguldīta, tas darbojas kā tramplīns,” tā politiķis, piemetinot, ka, investējot izglītībā, zinātnē un cilvēkresursos, varam kļūt turīgāki un bagātāki. “Turīgas ir tās valstis, nevis kam ir lielas rūpnīcas, bet gan radoši, zinoši cilvēki. Šim mērķim ir vērts aizņemties un ieguldīt, jo investīcijas nāks atpakaļ ar uzviju.”

Pētot datus par ārvalstu tiešajām investīcijām Baltijas valstīs, redzams, ka Latvija šajā grafikā ir pēdējā vietā. “Atbilde uz jautājumu, kāpēc tā ir, ir pavisam vienkārša. Pirmais ir darbaspēka trūkums un nesakārtota izglītības sistēma,” min Zariņš, piemetinot, ka tāpat kritisks aspekts ir augstie darbaspēka nodokļi. Viņš arī uzsver: lai gan šajā grafikā redzams Latvijas pieaugums, jāskatās arī uz Lietuvas un Igaunijas izaugsmi. “Ja arī viņiem šie rādītāji aug, tad mēs neesam pieauguši, bet gan atpalikuši.”

Atgriežoties pie sarunas par sarkanajām līnijām, Zariņš atsaucas uz Jeila universitātes pētnieka Milana Svolika veiktu pētījumu par demokrātisko valstu degradāciju, kā galveno kopsakarību minot, ka degradāciju veic paši pie varas esošie, eksponējot politisko darba kārtību, kas polarizē sabiedrību. Zariņa ieskatā to šobrīd dara pie varas esošās partijas, lai varētu nesadarboties ar partijām, kas, pārstāvot “otru sabiedrības daļu”, stāv aiz šīm sarkanajām līnijām. Vaicāts, kāda jēga būt opozīcijā, ja jau šī sistēma ir tik nesalaužama, Zariņš min, ka viņu politikā mudinājusi iesaistīt cīņa ar OIK. Beidzot darbu Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijā un līdz ar Valda Zatlera rosināto Saeimas atlaišanu Zariņš “varēja sākt darboties jebkurā partijā”, bet viņš apzināti aizgāja uz “Saskaņu”, lai palīdzētu saliedēt sabiedrību. “To es daru un turpināšu darīt, vienalga, kāda būs varas attieksme.”

TVNET žurnālista jautājumi par partijas programmu (22:28-43:09)

“Saskaņas” programmu izpētījis TVNET žurnālists Artūrs Bikovs, kurš vaicā, kādu pozitīvu pienesumu nestu tautas vēlēts prezidents.

Zariņš skaidro, ka šobrīd “prezidents nekalpo savam vēlētājam, bet gan partijai, kas viņu virzījusi”. Savā laikā Zariņš vērsās pie prezidenta, lūdzot mainīt parlamentārās izmeklēšanas komisiju izveides kārtību, bet saņēma atbildi, ka vispirms viņam jāsaņem koalīcijas akcepts. Taču tautas vēlēts prezidents rīkotos tautas, nevis koalīcijas interesēs, un arī ļautu augt sabiedrībai. “Ievēlētās partijas bieži atrunājas, ka nav varējušas izpildīt vienu vai otru solījumu, jo tie citi nav ļāvuši, taču tautas vēlēta prezidenta gadījumā solījumu izsekošanai varētu izsekot bez problēmām, un to neizpildes gadījumā sabiedrībai nākamreiz liktu izvēlēties atbildīgāk.”

Otrs Bikova jautājums skar valsts regulējuma principus attiecībā uz valstiski svarīgām nozarēm. Lūgts skaidrot, kāds būtu šis regulējums, Zariņš norāda, ka ir nozares, piemēram, enerģētika, kur valsts pārvaldei jābūt nopietnākai. “Ar to nav jāsaprot, ka valsts pēkšņi sāks regulēt tarifus, bet tie ir stratēģiski uzstādījumi. Tas, ko es redzu šobrīd, - ir daudz trokšņa, bet maz jēgas. Tas jāsaliek skaidrā ietvarā, kā un kādi mērķi jāsaniedz,” norāda politiķis. “Līdzīgi kā pavasarī tika izsludināta ārkārtas situācija uz naftas produktiem, bija jārīkojas arī attiecībā uz gāzi un biomasu, veidojot stratēģiskās rezerves, un mums nebūtu ažiotāža, kāda ir šobrīd, kad granulu un šķeldas cenas uzskrējušas debesīs.”

Vaicāts par zaļo kursu, Zariņš skaidro, ka zaļais kurss jāīsteno tā, lai tas būtu Latvijai izdevīgi. “Diemžēl pašreiz to neredzam - situācija ir haotiska. Ja mums nav sapratnes, kā varam to ne tikai sasniegt, bet arī izmantot konkurences stiprināšanai, tad tas būs vēl viens slogs, kas mūs bremzēs. Es to redzu šādi: no zaļā kursa visvairāk gūs inovētspējīgākās valstis, piemēram, Skandināvija. Mēs tirgum varēsim ko piedāvāt, ja varēsim konkurēt, bet,

ja tikai tagad sākam tam gatavoties, tad ir skaidrs, ka nevis mēs piedāvāsim, bet mums piedāvās - un mums nāksies pirkt,”

skaidro politiķis, paužot, ka zaļais kurss, nepienācīgi izpildīts, var kļūt par otro OIK.

Trešais Bikova jautājums skar valodas jautājumus, proti, kādās valodās būtu jānodrošina iespējas mācīties un kādas priekšrocības tas dos. Zariņš skaidro, ka mūsdienu pasaulē ikviena papildu valoda ir ieguvums un viens no plusiem būtu augstākās izglītības eksports, proti, “dabūt uz šejieni smadzenes, ko mēs varētu vēlāk piesaistīt mūsu darba tirgum”, jo ar pašreizējo kapacitāti iztrūkumu aizpildīt neizdosies. Vaicāts, no kurām valstīm studējošos varētu piesaistīt, Zariņš min, ka tās būtu Latvijas mentalitātei pietuvinātas valstis, piemēram, Austrumeiropa.

Ārpolitikas redzējums un mediju telpa (43:09-50:50)

Lūgts skaidrot “Saskaņas” ārpolitikas redzējumu, Zariņš norāda, ka jāturas pie pašreizējā ģeopolitiskā kursa, proti, saglabājot atrašanos Eiropas Savienībā un drošības aliansēs, piemetinot, ka Latvijai vajadzētu vairāk cīnīties par savām interesēm Eiropas Savienībā.

Vaicāts, kam ir jānotiek, lai Krievija atkal būtu Latvijas iespējamais partneris, Zariņš norāda, ka pašreiz šādu iespēju neredz,

jo karš Ukrainā ir tikai aisberga redzamā daļa un notiek ļoti nopietni, globāli procesi, kam Latvijai jāgatavojas. “Mēs esam ļoti nopietnu izaicinājumu priekšā (..) Pats galvenais, lai tāda traģēdija [kā Ukrainā] neatkārtojas, ir kopīga, saliedēta sabiedrība. Ja vara to neizdarīs, tad mūs gaida ļoti nopietni izaicinājumi.”

Runājot par mediju nozari, Zariņš pauž, ka “varas establišmentam ir neizdevīgi veidot dialogu ar krievvalodīgajiem”. “Nevar turpināt spiest uz polarizējošo, sašķeļošo darba kārtību, un mediji arī tajā spēlē savu lomu. Ja no varas puses netiek sperti soļi, lai sabiedrības daļa sajustos uzrunāta, tad situācija turpināsies.

Viens no iemesliem, kāpēc krievvalodīgā sabiedrības daļa nejūtas piederīga valstij, ir tas, ka viņu politiskā izvēle jau gadiem tikusi ignorēta,” skaidro Zariņš, piemetinot, ka tas izraisa pretreakciju un daļa sabiedrības turpinās iet un nolikt ziedus pie viena vai otra pieminekļa. “Tas, ka viņi 30 gadus nespēj iemācīties latviešu valodu, lai gan jau sen to varēja izdarīt, ir tāpēc, ka viņos iekšā ir liels aizvainojums,” tā politiķis, piemetinot, ka vara šo aizvainojumu turpina izmantot savā labā.

Sociāldemokrātija un potenciālie partneri valdībā (50:50-01:04:01)

Lūgts skaidrot, kā izpaužas partijas sociāldemokrātiskums, Zariņš norāda, ka valsts iestājas par sociāli atbildīgas valsts veidošanu, jo līdz šim vara veidojusi sociāli bezatbildīgu politiku. “Tas, ka mēs esam sociāldemokrāti, ir viegli pierādāms: mēs esam vienīgā partija Latvijā, kam Eiropas sociāldemokrāti šo statusu ir piešķīruši un uzaicinājusi savā saimē kopā ar Zviedrijas un Vācijas sociāldemokrātiem,” skaidro Zariņš. “Ja mēs veidotu valdību, tad tā nesastāvētu tikai no savējiem, jo saprotam, kādi politiskie izaicinājumi mūs sagaida.” Ja “Saskaņai” būtu jāveido valdība, tad tajā tiktu darbotos cilvēki ar misijas apziņu un skaidri uzstādītiem uzdevumiem, kuru izpilde arī būtu kritērijs tam, vai cilvēks paliktu amatā.

Vaicāts par potenciālajiem partneriem, piemēram, “Latvija pirmajā vietā” vai ZZS, Zariņš norāda, ka “visi tie, kas gatavi iestāties par Latviju un kopējām vērtībām, ir potenciālie partneri - pat Nacionālā apvienība”. Lūgts skaidrot, vai ir kādas potenciālo kolēģu kvalitātes, kuru dēļ ar viņiem sastrādāšanās nebūtu iespējama, Zariņš saka, ka nevarētu sastrādāties ar nekrietniem cilvēkiem, piemēram, tādiem, kas nav gatavi atbildēt par saviem solījumiem. “Piemēram, es teicu, ja sāksies karš Ukrainā, es savu mandātu nolikšu. Un tā es arī izdarīju,” rezumē Zariņš.