Tuvojas pati skarbākā ziema kopš 2007. gada krīzes, iespējams, pat kopš deviņdesmitajiem. Cenas veikalos jau tagad uzskrējušas debesīs, bet par rēķiniem ziemas spelgonī pagaidām pat negribas domāt – gluži vienkārši nav variantu, kā viss varētu nebūt slikti.

Tomēr, neatkarīgi no cenām vai dārdzības, jau gadiem ir viena nianse, kas turpina pārsteigt ikreiz, kad dodos uz jebkuru veikalu. Tie ir tie cilvēki, kas norēķinās, izmantojot skaidru naudu. Jebkurā rindā pie vietējā mikrorajona veikala kases no pieciem pircējiem ar bankas karti norēķināsies labi ja divi.

Kaut sitiet nost, bet es vienkārši neticu, ka vairums šo cilvēku pēc algas saņemšanas dodas to izņemt no bankomāta, lai pēc tam staipītu līdzi skaidru naudu un pēc katras iepirkšanās piebērtu kabatas ar monētām.

Labi, ir ļoti daudz pensionāru, kuri neprot vai nesaprot bankas kartes, tāpēc pensijas katru mēnesi izņem Latvijas pastā. Ok, bērni kaut kādu kabatas naudu droši vien mēdz saņemt arī skaidrā naudā. Bet, kad es redzu pieaugušu darbspējas vecuma cilvēku norēķināmies ar skaidru naudu, galvā skan viena vienīga doma – aplokšņu algas.