Sadurtā: “Viņa nāca mani nogalināt!” Liepājas Valsts tehnikuma audzēkne uzbrūk kursa audzinātājai (3)

Viņa apstiprina vien to, ka notikušajā ir iesaistīta nepilngadīga persona, kura ir aizturēta un ar kuru tiek veiktas visas procesuālās darbības.

”Kurzemes Vārds” svētdien sociālajos tīklos jau pamanīja informāciju, ka Liepājā sadurta skolotāja, un par pedagogu neaizsargātību, balstoties uz šo gadījumu, sākās plašas diskusijas.

Vakar mums izdevās sazināties ar cietušo – Liepājas Valsts tehnikuma skolotāju Ilzi Elizabeti Romančenko, bet viņas uzbrucēja esot 17 gadus veca pirmā kursa audzēkne, kurai, kā stāsta sadurtā, bijusi garīga saslimšana.

Uzbruka pēkšņi no muguras

Ilze Elizabete Romančenko sestdien, kā ierasts, rosījās savā studijā F. Brīvzemnieka ielā. Aptuveni pulksten 10.30, sagaidot, kad viņa paliek viena, ienākusi 17 gadus veca meitene, viņas audzēkne no Liepājas Valsts tehnikuma pirmā kursa.

Viņa uzbrukusi pēkšņi, no muguras. ”Nebija nekādu draudu, viņa vienkārši sāka man durt ar nazi. Es sāku kliegt, mēģināju bēgt, izvairīties, bet viņa turpināja durt. Tad paklupu un rados uz zemes, joprojām kliedzu, un viņa sāka mani balsī kušināt.

Kad viņa uzlika man savu roku uz mutes, lai apklusinātu, sapratu, ka tā ir mana iespēja –

es iekodos viņas rokā un nelaidu vaļā, ar otru roku mēģināju atgaiņāties, bet viņa turpināja vicināt nazi, durt.

Viņas acis bija neprātīgas, es kliedzu, neatslābinot žokli un cieši turot viņas roku ar zobiem. Kaut kā izdevās nokļūt līdz durvīm, atrāvu tās vaļā un izskrēju uz ielas, tur vīrietis kāpa ārā no mašīnas, piesteidzās man klāt, tikmēr uzbrucēja aizbēga, nazi nometa turpat uz ielas,” notikušo atstāsta Ilze Elizabete Romančenko.

Vakar viņa atradās Liepājas Reģionālās slimnīcas Ķirurģijas nodaļā, pēc dienas, ko pavadīja reanimācijā, un turpināja ārstēšanos. Viņai ir caurdurtas plaušas, citi ievainojumi.

”Palaimējās, ka mani bērni nav bāreņi,” skolotāja saka.

Studijā ir apsardze un īpašniecei ir arī trauksmes poga, bet viss noticis tik ātri, ka viņa nav paspējusi to nospiest. ”Būtu paguvusi tikai, ja tā man tobrīd būtu tieši rokās,” I. E. Romančenko saka.

Vēlāk vīrieši uz ielas teikuši, ka it kā kaut kādus kliedzienus dzirdējuši, bet nodomājuši, ka telpās kāds vienkārši strīdas.

Par to, ka uzbrucējai ir diagnoze ar kodu F21 (šizotipiski traucējumi),

viņu tikai pirms kādas nedēļas informējusi meitenes mamma.

Viņa e-klasē kursa audzinātājai uzrakstījusi, ka meita grib apgūt profesiju, uzlabot latviešu valodas zināšanas. Skaidrojusi, ka meitene var būt noslēgta, viņai ir ar komunikāciju saistītas grūtības, grūti atbildēt auditorijas priekšā. Brīžiem, lai nomierinātos, viņa zīmē kaut ko savā blociņā, nenoņem austiņas, jo tā jūtas mierīgāk.

Vēl dažreiz ir blakusparādības no medikamentiem, kad acu āboli kustas uz augšu, un tajos brīžos viņai ir grūti kaut ko darīt. Īpaši mācību gada sākumā viņai ir ļoti liels stress. ”Būšu pateicīga par mierīgu pieeju. Iepriekš paldies par sapratni,” skolotājai rakstījusi mamma.

Varēja sadurt jebkur jebkuru

”Klusāka par citiem, bet pirmā kursa bērniem tas ir tipiski – kāds klusāks, cits enerģiskāks,” vaicāta, vai manījusi kaut ko meitenes uzvedībā, saka I. E. Romančenko.

Iepriekš pie viņas studijā meitene nav bijusi, bet zinājusi, ka skolotājai tāda ir, sarunā izrādījusi interesi par mākslu, pieļāvusi iespēju, ka varētu atnākt. ”Man ar kursu septembrī bija divas nodarbības, viena no tām notika muzejā, otra bija auditorijā,” viņa pastāsta, ka uzbrucēju pat lāgā nav satikusi.

Kas varēja izraisīt tādu pēkšņu meitenes agresiju, viņai atbildes nav.

”Vakar man zvanīja mamma un sarunā atzinās, ka meita arī viņai agrāk ir uzbrukusi. It kā

vairākas dienas neesot dzērusi nozīmētās zāles, mamma pieteikusi pie daktera, bet iespēja tikt bijusi tikai oktobrī.

Man, protams, šādas informācijas nebija. Tās nebija nevienam skolā. Tad varbūt būtu bijusi piesardzīgāka, kad viņa ienāca studijā, iespējams, būtu paguvusi nospiest trauksmes pogu. Bet varbūt nebūtu. Tomēr mammai teicu, ka viņai palaimējies, ka viņas meita nekļuva par slepkavu,” saka skolotāja, uzsverot, ka daudz kas ir mammas atbildība – vai meita lietoja zāles, vai savlaicīgi apmeklēja ārstu.

Skolotājas kolēģes, izpētot uzbrucējas sociālos tīklus, cita starpā noskaidrojušas, ka meitene neslēpjoties sajūsminājusies par tādām grāmatām kā ”Es – sērijveida slepkava. Vareno maniaku atzīšanās” vai ”Slepkavas ēna”. ”Viņa nāca mani nogalināt!” uzskata arī sadurtā pedagoģe.

I. E. Romančenko šobrīd priekšā fiziska un arī emocionāla atlabšana, vai pēc notikušā spēs atgriezties darbā Liepājas Valsts tehnikumā, viņa nezina. Savā studijā viņa ar cilvēkiem strādā individuāli, katru iepazīstot, bet skolā pedagogs iegūst tikai formālu informāciju par audzēkni, kas arī radīja labvēlīgu augsni šādam incidentam.

”Uzbrukums varēja notikt jebkur – tualetē, tumšā gaitenī, skolas pagalmā, un par upuri varēja kļūt jebkurš,” saka I. E. Romančenko.

Skolotājas galvenais jautājums pēc šā incidenta ir par to, cik aizsargāts ir skolotājs, īstenojot tā sauktās iekļaujošās izglītības modeli,

kas paredz iespēju kopā ar citiem bērniem mācīties arī tiem, kam ir kādas veselības problēmas, tostarp mentālas.

”Uz papīra tas izskatās skaisti, bet realitātē šiem bērniem nav asistentu, bez kuriem viņi nemaz nedrīkstētu palikt, skolotājiem nav ziņu pat par diagnozi, jo to, redziet, aizsargā Datu aizsardzības likums. Tātad mums jāgaida, ka kāds tiks nogalināts?” ievainotā skolotāja prasa.

Tieši tas, cik pedagogs ir neaizsargāts šajā situācijā, uztrauc arī citus viņas kolēģus, kas apspriež arī jautājumu par atbildību, ja meitene uzbruktu kādam savam kursabiedram auditorijā.

Skolai nekādas informācijas nebija

”Tas ir kaut kas ārkārtējs un nenormāls, mēs vēl mēģinām apjaust to, kas ir noticis,” vakar ”Kurzemes Vārdam” sacīja PIKC ”Liepājas Valsts tehnikums” direktors Agris Ruperts, komentējot sestdien notikušo.

Par skolotājas saduršanu viņš uzzinājis svētdien – pēc tam, kad I. E. Romančenko personiski par to informējusi. ”Skolā mēs esam nodrošinājuši, lai būtu maksimāla drošība – gan izglītojamiem, gan skolotājiem. Bet diemžēl to, kas notiek ārpus skolas, mēs nevaram ietekmēt,” viņš saka.

Vakar A. Ruperts pārskatījis dokumentus, kas iesniegti, uzbrucējai stājoties izglītības iestādē. ”Bija ģimenes ārsta slēdziens, ka meitene var apgūt izvēlēto profesiju,” viņš pastāsta. Bet par to, ka ir kādas nopietnas veselības problēmas, – nekā.

”Ja cilvēks ir kaut kur uzskaitē, viņam ir tiesības par to neinformēt izglītības iestādi,

mēs no izglītības iestādes puses arī nevaram vākt šādu informāciju, ņemot vērā fizisko personu datu aizsardzību.

Tā ir vecāku brīva griba – informēt skolu. Tā nu tas diemžēl ir,” viņš saka.

A. Rupertam ir informācija, ka sadurtajai skolotājai bijusi sarakste ar meitenes mammu, kurā viņa brīdinājusi, ka meitenei ir problēmas ar uzstāšanos auditorijas priekšā, ar komunikāciju. ”Bet vairāk informācijas par viņas problēmām, uz ko skolai būtu jāvērš īpaša uzmanība, mums nebija,” norāda A. Ruperts, piebilstot, ka audzēknes mamma ar direktoru vai kādu citu no tehnikuma vadības par meitas veselību nav runājusi.

Iespējams, viņai šķitis pietiekami, ka uzrunājusi tikai kursa audzinātāju I. E. Romančenko.

Jauniete tehnikumā sākusi mācīties šoruden pēc 9. klases programmā ”Tērpu izgatavošanas un stila speciālists”. Ar viņu mācību procesā bija tikusies arī tehnikuma pedagoģe Ligita Reimane. ”Meitene bija mīlīga izskata, klusa,” audzēkni raksturo L. Reimane.

Notikušais nedēļas nogalē skolotāju šokējis.

”Tas ir tik nesaprotami, kāpēc viņa gāja viņu meklēt… Kāpēc bija izdomājusi, ka tieši kursa audzinātāja ir tas ļaunums, kas viņai dara pāri.

Kolēģei vispār bijušas maz nodarbību šajā kursā, vēl nemaz viņas [1. kursa audzēknes] neesam iepazinušas, tik ātri jau tas nenotiek.”

Neko nesaprata, stress bija milzīgs

Meitenei bijušas grūtības saprast mācāmo vielu, jo latviešu valoda nav viņas dzimtā.

”Atceros, ka darbnīcā, kur arī 2. kurss nāca palīgā, ierādījām, kādas mums iekārtas, pastāstījām par specialitāti. Piegāju klāt, krieviski jautāju, cik daudz no teiktā viņa saprata, un viņa atklāti pateica, ka pilnīgi neko. Nezinu, ko mamma domāja, kā mēs mācāmies, jo [meitu veda uz skolu] ar tādu cerību, ka varēs radoši izpausties un iemācīties latviešu valodu. Bet tā jau nevar. Līdz ar to varu iedomāties, kā tas bija, kad viņa aizgāja uz fiziku, ķīmiju, matemātiku…

Viņai tas noteikti radīja šausmīgu diskomfortu, tu nevari justies labi, ja neko nesaproti,” saka L. Reimane.

Viņa norāda, ka arī pārējie skolotāji, sastopoties ar audzēkni, bijuši apjukumā, kā viņa mācīsies. ”Ar kursa audzinātāju vēl apspriedām, ka vajadzīga kopēja saruna, jākārto atļauja sastādīt viņai īpašu programmu. Jo pilnīgi skaidrs, ka viņa nevar iekļauties un mācīties kopā ar visiem pārējiem audzēkņiem. Taču bija daudz neskaidrību, kā to īstenot praksē. Četrgadīgā grupa ar visu programmu – tā ir smaga, pirmie divi kursi ir nopietni. Citā vidē, ar nepazīstamiem skolotājiem, turklāt pusaudžu vecumā. Jebkuram veselam pusaudzim tas jau ir diezgan nopietni. Šinī gadījumā tas bija neprāts, un tas viss, iespējams, arī saasināja un izprovocēja situāciju,” spriež L. Reimane.

Patlaban izglītības iestādē ”visi strādājam normālā režīmā”, saka direktors. Ar attiecīgās specialitātes kursu, kurā mācījusies uzbrucēja, ticies sociālais pedagogs, plānotas tikšanās arī ar skolotāju, kam ir psihologa izglītība. ”Domāju, ka pašai grupai ir šoks par notikušo,” aktivitātes pamato A. Ruperts.

Gan Izglītības ministrijai, gan Izglītības kvalitātes valsts dienestam ir ziņots par notikušo. ”Meitene, kamēr notiek apstākļu noskaidrošana, ir atstādināta no mācībām,” apliecina A. Ruperts. ”Ceram, ka skolotājai ar veselību viss būs kārtībā. Taču tā ir lieta, ko diez vai var izdzēst no atmiņas,” viņš atzīst.

”Iekļaujošā izglītība ir laba un realizējama,” tomēr uzskata L. Reimane, "bet tas ir sarežģīti un katram individuāli.”

Līdz šim L. Reimane tehnikumā nekad nav jutusi noskaņojumu, ka kādam no kāda būtu bijis bail. ”Domāju, ka šis ir izņēmuma gadījums, ko izraisījusi jaunietes diagnoze, to nevar uztvert kā kaut ko ikdienišķu,” saka skolotāja, raksturojot gaisotni skolā.

Pacienta tiesības un sabiedrības intereses

Liepājas Piejūras slimnīcas galvenā ārste, bērnu psihiatre Evija Siliņa par notikušo uzbrukumu skolotājai uzzināja tikai no ”Kurzemes Vārda”.

”Jebkuram cilvēkam ir tiesības uz izglītību, vispār uz dzīvi, neatkarīgi no viņa diagnozes, citādi tā ir diskriminācija. Tagad notiek pacientu ar dažādiem fiziskiem un arī psihiskiem traucējumiem integrācija sabiedrībā. Cits jautājums ir par to, cik pacients ir kritisks pret savu veselību, vai lieto medikamentus, kuri ir jālieto, vai laikus vēršas pie ārsta. Psihiskajiem traucējumiem ir tā specifika, ka tieši trūkst šīs kritikas,” saka E. Siliņa.

Bet, ja pacients ir nepilngadīgs, visa atbildība ir vecāku un aizbildņu ziņā. ”Ja bērnam ir traucējumi, ieskaitot psihiskos, pienākums un labais stils ir par to informēt citus. Ja tas ir izdarīts, tad pārējie var mēģināt izvairīties un jebkādā gadījumā ņemt vērā, ka šis cilvēks ir atšķirīgs no citiem,” saka daktere.

”Diagnozes izpausmes var uznākt gan pēkšņi, gan arī pakāpeniski,” viņa piebilst,

lūgta komentēt, vai uzbrucējas emocionālā stāvokļa pasliktināšanos bija iespējams paredzēt.

”Skola nav to iestāžu lokā, kam ir tiesības pieprasīt informāciju par diagnozēm, šādu tiesību nav arī Sociālajam dienestam. To var pieprasīt tikai cita ārstniecības persona vai tiesībsargājošās institūcijas, kā prokuratūra, policija, bāriņtiesa. Ziņas par personas veselību, tostarp arī invaliditāti, diagnozēm ir stingri aizsargājamas, sensitīva informācija, ko nosaka likumdošana,” paskaidro E. Siliņa.

”Bet pēc šādiem gadījumiem atkal rodas jautājums par psihiatrisko pacientu tiesībām. Par to ierobežošanu Tiesībsargs bieži pārmet. Bet ir tā, ka tiesības un intereses saduras. Viens ir sabiedrības tiesības justies droši, bet no otras puses ir pacientu tiesības integrēties sabiedrībā,” situācijas sarežģītību izskaidro speciāliste.