Zināms, ka šauta brūce vēderā parasti nav savienojama ar dzīvību, tomēr ne Aleksisa St. Martēna gadījumā. Gluži otrādi. Viņš, sašauts vēderā, ne tikai nodzīvoja garu mūžu, bet pat kļuva par kārotu izpētes objektu ārstiem un zinātniekiem. Kāpēc? Jo lodes atstātais caurums ļāva vērot, kā organisms pārstrādā ēdienu.

Pēc gadu ilgām ciešanām brūce beidzot sadzija, tiesa, tās malas nesaauga, zem ribām veidojot paliekošu caurumu, kas ļāva ieskatīties Martēna kuņģī. 18 mēnešus pēc negadījuma caurumam arī izveidojās dabisks sfinkters jeb gredzenveida muskulis, kas varēja sarauties, neļaujot no kuņģa izkrist ēdienam. Tiesa, šo sfinkteru bija viegli attaisīt ar pirkstu, tāpēc ārstiem bija unikāla iespēja ieskatīties gremošanas procesos.

Laikam ritot, Bomonts saprata, ka caurums Martēna miesā viņam sniedz unikālu iespēju novērot, kas notiek cilvēka iekšienē. Sapratis, ka šo iespēju nedrīkst laist garām, viņš Martēnam piedāvāja kalpotāja vietu savās mājās. Martēns piekrita, jo ievainojuma dēļ bija zaudējis savu kažokzvēra mednieka darbu. Tā nu viņš dienas vadīja, veicot dažādus mājsaimniecības darbus, bet, kad vien Bomonts palūdza, devās pie viņa uz kabinetu un ļāvās ārsta darbībām ar caurumu viņa vēderā.

Komentāri (1)
CopyLinkedIn Draugiem X