Agris Daņiļevičs: Labs skolotājs ir “traks” skolotājs

Sākumskolā es biju sapņotājs. Vismaz reizēm. Atceros, pirmajās klasēs Siguldas astoņgadīgajā skolā man nereti bija prātā visādi interesanti savi piegājieni uzdevumiem. Reiz skolas direktors Lielaicēns, kurš bija ārkārtīgi jauks cilvēks, un visi bērni viņu mīlēja, matemātikas stundā, kad es matemātiska risinājuma vietā biju savā galvā iztēlojies kaut ko pilnīgi citu, tikai pasmaidīja, un pieņēma manu radošo variantu. Lielisks skolotājs!

Labs skolotājs ir “traks” skolotājs

Tad es pārgāju uz Siguldas vidusskolu, un mans matemātikas skolotājs Valdis Jēkabsons, kurš vēlāk Rīgā bija skolas direktors, bija ļoti jaudīgs. Domāju, ka man palaimējās “nosmelt” viņa karjeras “krējumu”. Es toreiz biju 4. klasē, kad viņš atnāca pie mums – ļoti jauns džeks, pat vēl pirms dienesta armijā. Es nezinu, kā tas nācās, bet es pie viņa nenormāli labi mācījos. Nezinu, kāpēc, bet principā es teiktu, ka es pat nedabīgi labi mācījos. Tas, ko viņš darīja, – viņš vienkārši “dega” par to savu matemātiku. Viņš vienmēr bija nomālējies ar krītu no galvas līdz kājām, kad pie tāfeles ņēmās un rādīja, un risināja. Un es viņu atceros tieši šī viņa jaunības azarta dēļ.

Domāju, ka es pats, atnākot strādāt uz Krimuldas vidusskolu 1985. gadā, biju tieši tāds – pilnīgi “traks” uz savām lietām. Un man šķiet, ka ir ļoti svarīgi skolotājam tieši tādam arī būt. Tikai tad tur kaut kas sanāk. Ja skolotājs ir tāds “remdens”, tad viņš nespēs aizraut līdzi jauniešus.

Mans dzīves skolotājs mani izveidoja par sakarīgu horeogrāfu

Bet, ja runājam par dzīves skolotājiem, un tas viennozīmīgi ir tautas deju ansambļa “Gundega” laiks – Daina Štāle un Guntis Puķītis ir mani dzīves skolotāji. Guntis kopumā kā kolektīva mākslinieciskais vadītājs uzņēmās ļoti izglītojošu virsvadību. Kaut gan formāli viņš mums nebija skolotājs, bet gan vadītājs, mēs guvām milzīgu kultūrizglītības devu. Piemēram, mums bija jāiet uz simfoniskās mūzikas koncertiem klausīties mūziku, kādu mēs ikdienā neklausījāmies.

Var teikt, ka, pateicoties Guntim, es kļuvu par sakarīgu horeogrāfu. Laikā, kad  sāku sacerēt dejas, tas bija viņš, kurš mani piespieda to darīt diezgan intensīvi, un neatkarīgi no tā, vai es gribu vai ne, vai es esmu tam gatavs vai ne. Pēc mēneša, kad biju iestājies kondženē, viņš man lika vadīt (ha, ha – varbūt aiz slinkuma?) ansambļa klasiskās dejas treniņnodarbības. Es ļoti gatavojos, protams, tomēr pirmās reizes pedagoģiskā pieredze bija briesmīga. Un drīz pēc tam Guntis pateica, ka tuvojas koncerts un man jāsagatavo jauna deja. Viņš mani reāli piespieda. Lai arī teicu, piemēram, ka man vēl nav tā dejas ideja līdz galam gatava, viņš tikai atbildēja, ka tās ir manas problēmas un noteiktā datumā ir jāsāk strādāt, un dejotāji gaidīs no manis deju.

Šo mēs metam miskastē

Mana pirmā deja bija “Čumuriņš” – trīs pāru deja, kas man nāca diezgan viegli. Bet pēc tam, kad bija jāgatavo pirmā deja lielajam sastāvam, kaut arī man šķiet, ka tā sanāca diezgan talantīga un tīri normāla deja, es atceros, ka man nācās diezgan padomāt un eksperimentēt. Un Guntis bija tas, kurš skaidri un gaiši reizēm tā arī pateica: “Šo mēs metam miskastē.”

Un, kad es jau strādāju Krimuldas vidusskolā, visus 22 gadus Guntis brauca pie manis. Krimuldā man bija vesela skolotāju komanda jeb ekspertu konsilijs, kurā ietilpa Mārtiņš Brauns, Farhads Stade, Uģis Brikmanis, Didzis Jonavs, Reinis Valters, Vilnis Gavars, Guntis Čivčs, reizēm arī Dzintars Niedra – tāda čomu kompānija, kas trešdienās brauca uz baseinu. Tā bija kompānija, kurai es katru nedēļu gatavoju kaut ko atrādāmu. Trešdienās viņi ieradās pusstundu pirms mēģinājuma beigām, un pēc tam mēs gājām pirtī un baseinā kopā ar dzirniešiem. Un tad uz pirts lāviņas es dabūju noklausīties visu par savu mākslu. Viņi man riktīgi “skaloja smadzenes”, un tādēļ man nebija iespējas aizaugt kā vecam dīķim – visu laiku bija jābūt tonusā un jāstrādā, lai viņi kārtējo reizi nepateiktu, ka viss, ko esmu sastrādājis, ir metams miskastē. Protams, kaut ko es ņēmu vērā, kaut ko ne, bet jebkurā gadījumā es esmu ļoti pateicīgs liktenim un šai “skolotāju” kompānijai, kas ļāva man īstenoties kā horeogrāfam.

Mans labākais skolotāja modelis

Es pats kā skolotājs esmu baigais frīks. Domāju, ka labākais mans skolotāja modelis, kad es kā skolotājs izdarīju visu vislabāko, bija Krimuldas vidusskolas laiks. Kā deju kolektīva vadītājs es biju brīvs. Man bija tikai dejotāji zālē un pilnīga brīvestība – varēju darīt, ko gribu. Vienīgais uzstādījums no skolas vadības bija dalība deju svētkos, kur mēs arī godīgi piedalījāmies, un mums tas patika, bet kopumā mēs darījām visu, kas man tolaik ienāca prātā.

Krimuldā es biju atbildīgs par kostīmiem un saktiņām, pastalām un fonogrammām, deju repertuāru, horeogrāfijām utt. Un pats labākais bija tas, ka man pretī bija tikai bērni. Es pat īsti nezināju, kuram vecākam kuri bērni ir. Tas bija tik foršs laiks, kad vecāki vispār un nemaz neiejaucās. Mēs pilnīgi visu varējām sarunāt gan ar sešgadniekiem, gan septiņgadniekiem. Un vecāki savu bērnu ieraudzīja tikai koncertos. Tieši tāds modelis ir tik feins – kad nav jāplēšas ar reizēm tik dažādiem vecākiem ar visādiem izlēcieniem. Tad vecāki atnāca tikai uz koncertu, bērni paši varēja atnākt uz nodarbībām, jo visi dzīvoja turpat pāri ielai. Diemžēl Rīgas specifika to, protams, neatļauj. Tāpēc Raganā bija tik lieliski.

Paldies arī skolotājiem, kuri mani “nenoraka”

Vēl viens skolotājs, kurš man ir devis ļoti daudz, bet varbūt nedaudz mazāk kā Mihailam Barišņikovam, ir Juris Kaprālis. Man palaimējās arī mācīties pie Harija Sūnas, Ingrīdas Saulītes, Inas Annas Baranovskas un citiem. Tieši šie konservatorijas pasniedzēji ir tie, kuriem es noteikti varu teikt vislielāko paldies. Paldies arī tiem, kuri pievēra acis un ļāva man tikt cauri visādiem “zinātniskajiem komunismiem”, kam es nespēju tikt cauri saviem spēkiem. Viņi mani “nenoraka” – par to arī paldies!