Komandiera ģimene palika tur, okupētajā pusē. Kāds bija nodevis okupantiem informāciju, ka ģimenes galva karo ukraiņu pusē. Pie durvīm klauvēja, un cilvēki caur durvīm teica, ka vīram vajadzīga steidzama palīdzība. Sieva noticēja un atvēra. Viņi bija trīs un bruņojušies ar ieročiem – viens ar baltkrievu akcentu, ingušs un krievs. Draudēja dēlam nogriezt pirkstu, lika sievai zvanīt vīram. Viņa zvanīja un izmisumā raudāja klausulē. Trijotne savāca visus dokumentus, datorus un telefonus un solīja atgriezties.

Sievai izdevās ar abiem bērniem iesēsties slimo evakuācijas transportā, izsprukt cauri blokposteņiem un izbraukt no okupētajām teritorijām. Tagad viņa ar bērniem ir drošībā rietumos, bet komandieris dienvidu frontes pozīcijās dažu desmitu kilometru attālumā no savām mājām. Viņa skatījums uz situāciju frontē ir drūms: “Neviens neprasa naudu, tikai bruņojumu. Vīri klusē, ja kādreiz uz pozīcijām neatved ūdeni vai ēdienu, ir gadījies arī tā. Bet dodiet bruņojumu, ar ko sist krievus! Man ir kauns, ka mūsu pirmo ierakumu vīri ir neaizsargāti. Tanku šāviņi tur pamatīgus ozolus sadragā vairākās daļās. Bet viņi neraud, tikai prasa vienu: dodiet ieročus. Tādus, lai mēs varam viņus nogalināt no attāluma.”