Ja māmiņa saka, ka tev ir vēzis, tad tā arī ir

Džipsija uzauga kopā ar savu māti Dīdiju, kura gan pašu meitu, gan visus līdzcilvēkus pārliecināja, ka meita sirgst ar virkni slimību, tāpēc viņai nepieciešama nemitīga māmiņas uzraudzība un aprūpe. Tas, ko pārējie nezināja, bija tas, ka pati māte nebija vesela – viņa sirga ar Minhauzena sindromu, proti, bija patoloģiska mele.

Patiesība par Džipsiju un viņas māti atklājās tikai 2015. gadā, kad Džipsija savam virtuālajam puisim pasūtīja mātes slepkavību. Neparastais un skumjais stāsts detalizēti atklāts 2017. gada dokumentālajā filmā “Mommy Dead and Dearest”, kas skatāma LMT Viedtelevīzijā.

VIDEO: FILMAS KACEKLIS

Bērns un mātes izgudrotās kaites

Džipsija Rouza piedzima 1991. gadā. Drīz vien viņas māte paziņoja, ka meita sirgst ar miega apnoju. Kad Džipsija bija astoņus gadus veca, Dīdija stāstīja, ka meitai ir leikēmija un muskuļu distrofija, tāpēc viņai jāpārvietojas ratiņkrēslā, bet pārtika jāuzņem pa caurulīti. Tas gan vēl nebija viss. Māte arī apgalvoja, ka meita cieš no astmas, krampjiem, dzirdes un redzes problēmām.

Mātes apgalvojumu dēļ Džipsijai tika izrakstīta virkne dažādu medikamentu, kā arī, dodoties gulēt, bija jāvelk skābekļa maska. Viņa arī pārcieta vairākas ķirurģiskas operācijas, to skaitā acu operāciju un mandeļu izgriešanu. Savukārt medikamentu dēļ sabojātie zobi cits pēc cita tika izrauti.

Patiesība gan bija tāda, ka Džipsija spēja staigāt, viņai nebija vajadzīga barības caurulīte, kā arī viņa nesirga ar leikēmiju. Matu viņai nebija tikai tāpēc, ka viņas māte regulāri skuva meitas galvu. Eksperti uzskata, ka Dīdija sirga ar Minhauzena sindromu – garīgu slimību, kas liek sirdzējam patoloģiski melot un sev vai citiem piešķirt dažādas slimības, lai, rūpējoties par savu upuri, gūtu uzmanību un simpātijas no apkārtējiem.

Dīdija – šķietami šarmanta un mīloša māte

Analīzes un citas medicīniskās pārbaudes bieži vien uzrādīja nepārliecinošus vai pretrunīgus rezultātus, tomēr, tiklīdz kāds ārsts sāka apšaubīt Džipsijas kaites, Dīdija pārtrauca to apmeklēt un sameklēja citu. Pārsteidzoši, bet daudzi ārsti sekoja Dīdijas naratīvam un darīja visu, ko viņa vēlējās. Dīdijai bija medmāsas pieredze, tāpēc viņa spēja precīzi aprakstīt dažādo slimību simptomus, kā arī nereti meitai deva medikamentus, kas šos simptomus izraisīja.

Dīdija arī prata būt šarmanta un tēlot patiesas rūpes par savu meitu, tā iežēlinot pārējos un liekot sevi apbrīnot kā drosmīgu, spēcīgu un rūpīgu māti, kas savu dzīvi veltījusi smagi slimajai meitai. Meitai runāt ar citiem un stāstīt par savām kaitēm viņa nekad neļāva, vienmēr pasteidzoties ar sakāmo priekšā pati.

Džipsijas tēvam, kurš nedzīvoja kopā ar viņām, Dīdija stāstīja, ka meitai ir ģenētiski traucējumi, kas vainojami pie visām viņas kaitēm. Viņš slavēja Dīdiju par viņas nesavtīgajām rūpēm.

Dīdija arī apgalvoja, ka ir viesuļvētras “Katrīna” upuris, tāpēc viņai un Džipsijai 2005. gadā tika palīdzēts pārcelties no Luiziānas uz Misūri. Tur Dīdija turpināja meitu vadāt pie ārstiem. Ja viņi prasīja, kur ir meitas slimību vēsture, Dīdijai bija attaisnojums – tā pazudusi viesuļvētras laikā.

2008. gadā viņas ievācās jaunās mājās Springfīldā, Misūri. Tās bija īpaši viņām uzcēlusi humānās palīdzības iestāde. Māja bija rozā krāsā un aprīkota ar ratiņkrēslu uzbrauktuvi. Dīdija un Džipsija arī saņēma dažādus citus labumus, to skaitā biļetes uz dažādiem pasākumiem un atrakcijām.

Kad Džipsija kļuva 14 gadus veca, viņa paviesojās vizītē pie neirologa, kuram radās aizdomas, ka viņas mātei ir Minhauzena sindroms. Tiesa, ārsts par to neziņoja policijai, jo viņam trūka pierādījumu. 2009. gadā kāds anonīms ziņotājs vērsās policijā, sakot, ka Džipsija cieš no mātes vardarbības un viņas stāvoklim nav medicīniska pamata. Rezultātā pie Dīdijas un Džipsijas tika nosūtīti divi izmeklētāji, kurus Dīdijai gan izdevās pārliecināt, ka viss ir kārtībā.

Džipsijai kļūstot vecākai, Dīdija sāka melot par savas meitas vecumu, vairākas reizes viltojot viņas dzimšanas apliecību, lai meita šķistu jaunāka nekā patiesībā. Tikmēr Džipsijai kļuva aizvien grūtāk izturēt mātes kontroli.

Džipsija un Dīdijas slepkavība

2011. gadā Džipsija centās aizbēgt no mājām un mātes kontroles kopā ar kādu puisi, ar kuru bija iepazinusies zinātniskās fantastikas konferencē. Dīdija drīz vien viņus sadzina rokā un pārliecināja puisi, ka Džipsija ir nepilngadīga, kaut arī viņai tajā laikā jau bija 19. Kad Džipsija atgriezās mājās, Dīdija sadauzīja viņas datoru un piesēja viņu pie gultas. Džipsija vēlāk stāstīja, ka māte viņu reizēm arī mēdza sist un badināt.

Drīz Džipsijai atkal radās iespēja tikt pie interneta, kur viņa piereģistrējās kristiešu iepazīšanās vietnē. Tur viņa iepazinās ar Nikolasu Guddžonu, kuram pastāstīja visu patiesību par savu māti un beigu beigās lūdza Nikolasam māti noslepkavot, lai viņi abi varētu būt kopā. 2015. gada jūnijā viņš ieradās Dīdijas un Džipsijas mājā, lika Džipsijai paslēpties vannasistabā un aizspiest ausis, un nodūra Dīdiju.

Pēc tam viņi abi devās pie Guddžona Viskonsīnā, kur vēlāk viņus atrada policija. Džipsija bija paspējusi sociālajā tīklā “Facebook” publicēt divus ierakstus, no kuriem viens bija: “That b***h is dead!” (Tā k*ce ir mirusi). Vēlāk viņa atzinās, ka to darījusi, lai viņas mātes līķis tiktu atrasts.

Brīvība cietumā

Pēc Dīdijas slepkavības daudzi cilvēki, kuri pazina Džipsiju, prātoja, kā viņa nonāca līdz tik galējam solim. Ja reiz viņa varēja staigāt, viņai vienkāršāk būtu bijis atklāt mātes melus, vienkārši pieceļoties kājās no ratiņkrēsla. Tomēr Džipsija neuzskatīja, ka kāds viņai varētu ticēt. Visu viņas dzīvi viņu bija kontrolējusi māte. Viņa nedrīkstēja iet uz skolu, nedrīkstēja iegūt draugus. Lai arī Džipsijas prāta spējas bija pilnībā atbilstīgas viņas vecumam, Dīdija visiem stāstīja, ka viņa nav gudrāka par septiņus gadus vecu bērnu. Sabiedrībā Dīdija allaž turēja meitas roku, to saspiežot brīžos, kad vēlējās, lai viņa paklusē. Lūk, tāpēc nav brīnums, ka viņai pat prātā neienāca, ka kāds varētu viņai noticēt.

2016. gadā Džipsijai tiesa piesprieda desmit gadus cietumā. Savukārt Guddžonam 2018. gadā tika piespriests mūža ieslodzījums. Džipsija pēc tam atzina, ka priecājas, ka ir tikusi vaļā no mātes kontroles un meliem, tomēr nožēlo to, ka māte ir mirusi.

Tagad Džipsija ir veselīga un dzīvespriecīga. Kādā intervijā viņa stāstīja, ka cietumā bauda daudz lielāku brīvību, nekā pieredzējusi visu savu dzīvi. 2024. gadā viņa varēs cerēt uz pirmstermiņa atbrīvošanu.

Raksts tapis sadarbībā ar "LMT Viedtelevīziju".