Leiškalns uzsvēra, ka pastāv liela atšķirība starp atalgojuma nevienlīdzību un sociālo nevienlīdzību. Pamatā Latvijā cilvēku nabadzību vērtē pēc to ienākumiem, bet tas neesot objektīvi.
Kā skaidroja Leiškalns, pastāv dažādi faktori, kas ietekmē cilvēka risku nonākt nabadzībā, piemēram, bērnu skaits ģimenē, īpašuma iegāde, viena vecāka ģimene un citi faktori. Eksperts uzsvēra, ka ievāktā statistika par nabadzības statusu bieži tiek veikta nekorekti un ilgtermiņā rodas problēmas sociālās politikas veidošanā.
Labklājības ministrijas (LM) valsts sekretārs Ingus Alliks norādīja, ka ir nepieciešams veikt minimālā ienākuma reformu, kas noteikti prasītu papildus budžeta līdzekļus. Viņaprāt, minimālo ienākumu slieksni nepieciešams pārskatīt nevis ik pēc trīs gadiem, bet gan katru gadu.
Allika skatījumā, būtu nepieciešams nodrošināt minimālo sociālo pakalpojumu grozu katrā pašvaldībā. Pašreiz liela daļa sociālo pakalpojumu esot pašvaldības ziņā, tomēr būtu jāpanāk, ka pamata sociālie pakalpojumi būtu nodrošināti vienlīdzīgi visās pašvaldībās.
Savukārt Eiropas Komisijas Ekonomikas un finanšu lietu ģenerāldirektorāta pārstāvis Ingars Zustrups norādīja, ka Latvijā tirgus ienākumu nevienlīdzība ir zemāka nekā Eiropā vidēji, bet augsta nevienlīdzība esot relatīvi zemo nodokļu ienākumos - pensijās un pabalstos. Zustrups norādīja, ka Latvijā, salīdzinot ar citam Eiropas valstīm, nav tik liels trūcīgo cilvēku īpatsvars.