"Nedēļas fokusā" psihiatrs Artūrs Utināns ⟩ Bezpalīdzības sajūta liek nobremzēt savu darbību un netērēt velti enerģiju

Psihiatrs uzsver, ka evolūcija nav paredzējusi to, ka mēs būsim tikai labā, laimīgā un pozitīvā prāta noskaņojumā. Pēc viņa teiktā, negatīvas emocijas izjūtam pat trīs reizes vairāk nekā pozitīvas.

"Psihiskā veselība nenozīmē to, ka cilvēks visu laiku ir laimīgs un nepiedzīvo negatīvas emocijas," norāda Utināns

un aicina negatīvas emocijas uztvert kā smadzeņu signālus kādas situācijas izvērtēšanai. Vai tā ir trauksme, bezpalīdzība, dusmas, vainas apziņa vai kauns - katrai no šīm emocijām ir sava funkcija, kura kaut ko signalizē - vai cilvēkam kaut kas ir vai nav jādara.

Tā kā bieži vien mēs arī neko nevaram izdarīt, lai konkrēto situāciju mainītu, paliekam tikai par savu emociju novērotājiem. "Piemēram, man gribas ēst, jūtu izsalkumu, bet man nav iespēju šobrīd paēst un vēl nebūs trīs stundas. Ko es varu darīt? Varu vienīgi novērot šo emociju vai pārslēgt uz kaut ko citu, lai vieglāk to laika sprīdi izturēt. Līdzīgi ir ar citām emocijām. Piemēram, dusmas, kuras, nevaru šobrīd izlikt. Vai īstā persona ir prezidents Putins un pārējie ģenerāļi, es nekādīgi nevaru viņu pārmācīt, kaut gan man prātā nāk niknas domas par šiem cilvēkiem," klāsta Utināns.

Kā mēs varam uztvert bezpalīdzību? Psihiatrs atzīmē, ka bezpalīdzības sajūtas funkcija ir nobremzēt mūsu darbību, kas ir neefektīva vai nav vajadzīga. Kā piemēru viņš aicina atcerēties dona Kihota cīņu ar vējdzirnavām. "Viņam uznāca dusmas, un viņš iedomājās, ka vējdzirnavas ir kāds pūķis, kas viņam jānogalina. Dusmas tātad mobilizē enerģiju rīkoties. Tad, kad, tā sakot, dabūja pa pieri, tad viņš sajuta bezpalīdzības sajūtu. Kamēr cilvēks nesajūt bezpalīdzību, viņš turpinās uzbrukt ar šķēpu tām vējdzirnavām," skaidro eksperts.

"Pasaulē ir daudz tādu notikumu, kurus nevaram ietekmēt. Un, ja mēs nesajutīsim bezpalīdzību, gribēsim dauzīt sienas, traukus, lamāties ar citiem cilvēkiem, nevarēsim dusmas nobremzēt, bet bezpalīdzība liek nobremzēt savu darbību un netērēt velti enerģiju."

Varētu šķist nepareizi, ka dusmas mijas ar bezpalīdzības sajūtu un otrādi, piemēram, ja es nekā nedaru, tad kļūstu dusmīgs, savukārt, saprotot, ka neko nevaru mainīt, rodas bezpalīdzība. Utināns norāda, ka tas ir iekšējs konflikts, kad cilvēks it kā izjūt divas šķietami pretējas lietas, taču tas esot normāli un nav jāsatraucas, ka tā būtu kāda šizofrēnijas pazīme. 

"Psihopataloģijā, psihoterapijā tikai tā bezpalīdzība ir nepareiza, ja cilvēks nobremzē sevi sasniegt tādus mērķus, ko varētu sasniegt pilnīgi reālistiski. To sauc par iemācītu bezpalīdzību," norāda Utināns.

Kā piemēru viņš min vecāku iemācīto attieksmes paraugu bērnam "ko nu mēs, mēs esam slimi, mēs neesam bagāti, to var izdarīt tikai varenie un bagātie" u.tml. "Un tad cilvēks iemācās nolaist rokas jebkurās dzīves situācijās," atzīst psihiatrs.

Savukārt, komentējot, kas varētu cilvēkiem palīdzēt tikt galā ar bezpalīdzības sajūtu, Utināns aicina izmantot formulu "Es neesmu manas emocijas". "Piemēram, tāpat kā tad, kad sajūtam izsalkumu, neteiksim, ka es esmu badīgs. Vienkārši šobrīd jūtu bada sajūtu. Tieši tāpat es neesmu manas emocijas - es jūtu bezpalīdzības sajūtu, nevaru palīdzēt ukraiņiem, nevaru šajā gadījumā novērst atomkaru, nevaru sodīt tos sliktos cilvēkus, kas to karu ieplāno, realizē un cilvēku spīdzināšanas un tamlīdzīgas lietas," klāsta eksperts.

Viņš arī stāsta, ka ir tikai normāli pārdzīvot līdzi notikumiem citur pasaulē. "Mūsu smadzenes ir saslēgtas ar apkārtējo pasauli tādā neredzamā wifi tīklā. Mēs uztveram citu cilvēku emocijas. Mēs skatāmies televizoru - tur vieni pauž agresiju, citi pauž ciešanas, sāpes, pārdzīvojumus, un mēs esam ieslēgti šajā mentālajā wifi. Un tas ir tikai normāli," pauž Utināns.

Vienlaikus viņš atzīmē, ka tomēr ir arī veidi, kā sev palīdzēt, tostarp palīdzot citiem. "Protams, kaut ko darīt jau mēs varam. Tās darbības jau būs minimālas, salīdzinot ar globāliem mērķiem, kā kara novēršana, atomkara novēršana vai slikto cilvēku sodīšana, iznīcināšana vai vilkšana uz Hāgas tribunālu. Bet mēs varam darīt sīkākas lietas, lai nejustos pilnīgi bezpalīdzīgi. Katrs var izlemt, vai, teiksim, ziedot kaut ko. (..) Tāpat var piedalīties tā kā savu domu izteikšanā, ko dara, gan satiekoties ar citiem cilvēkiem, gan internetā, gan blogos. Tās visas ir darbības," stāsta psihiatrs.

Paralēli pasākumiem, saistītiem ar palīdzību Ukrainai, var veikt arī dažādus individuālus pretstresa pasākumus. "Jo vairāk ir stresa dzīvē, jo vairāk vajag pretstresa aktivitātes," uzsver Utināns. Un tādas ir gan aktīvās, gan pasīvās. Aktīvās ir jebkāda veida sportiskās aktivitātes, bet pasīvās - dažāda veida relaksācijas tehnikas, piemēram, meditācija, diafragmālā elpošana, vizualizācijas metodes, kā arī pirts, relaksācija vannā, masāža u.tml.  

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta "Nedēļas fokusā" saturu atbild TVNET GRUPA.