Aviokatastrofa, kas izdzīvojušos pievērsa kanibālismam

Vai vari iedomāties, ka vienā brīdī lidmašīnā jautri mētā apkārt regbija bumbu, jokojies ar saviem komandas biedriem, bet tad pēkšņi dzirdi pilotu ziņojam, ka jāpiesprādzējas? Tas var likt pār muguru noskriet saltām tirpām pat pirms tam, kad esi pagriezis galvu uz loga pusi un ieraudzījis, ka lidmašīna atrodas daudz par tuvu kalnu smailēm. Tieši to pieredzēja Urugvajas gaisa spēku reisa nr. 571 pasažieri, īsi pirms lidaparāts ietriecās vienā no augstākajām kalnu grēdām pasaulē. Viens no izdzīvojušajiem komandas locekļiem Roberto Kanesa savā grāmatā aprakstīja lidmašīnas nogāšanās brīdi: “Ar ārkārtīgi lielu spēku es tiku aizsviests uz priekšu un saņēmu spēcīgu triecienu pa galvu. Es nodomāju: “Tu esi miris.” Pieķēros savam sēdeklim un skaitīju “Esi sveicināta, Marija”. Kāds kliedza: “Lūdzu, Dievs, palīdzi man, palīdzi man!” Tas bija drausmīgākais murgs, kāds vien iedomājams. Kāds cits puisis kliedza: “Esmu akls!” Kad viņš pagrieza galvu, es redzēju viņa smadzenes un no vēdera rēgojamies metāla gabalu.”