Draugi, pēdējā laikā arvien biežāk pieķeru sevi domājam sliktas domas un vēlam citiem cilvēkiem sliktu. Kādreiz tā nebija, vienmēr esmu bijis labs un iecietīgs cilvēks, bet pēdējo gadu laikā tā žults tik ļoti sakrājusies, ka sākusi līt arī ārpus mana ķermeņa. Dažkārt tas ir burtiski kā žults izvirdums.

Cenšos atskatīties un rūpīgi izpētīt, kurā mirklī tas sāka notikt, bet laika gaitā atmiņas un emocijas izplēnējušas. Atceros tikai apkārtējo cilvēku stulbumu – visapkārt viens vienīgs stulbums... Pienāca kāds liktenīgs brīdis, kurā sapratu, ka man nav vienmēr iecietīgi jāsmaida un jāmāj ar galvu par ikkatru idiotismu, ko sadzirdu nākam no līdzcilvēku mutēm. Nē, paldies, pietiek.

Lūk, piemēram, nupat pagatavoju savu rīta kafiju, apsēdos pie interneta, bet tur priekšā Bens Latkovskis sarakstās ar Ilzi Viņķeli. Žurnālists skaidro bijušajai ministrei, ka Jaunā Vienotība vēlas koalīcijā Progresīvos tikai tāpēc, ka paši esot kreisie. Nekādu citu iemeslu.

Savulaik būtu šo sarunu ignorējis un šķīris internetus tālāk, bet šobrīd ir ļoti grūti liegt sev visapkārt atstāt ironiskas replikas. Arī šī divu man pilnīgi nepazīstamu cilvēku saruna nespēja no tā izbēgt. “Ilze, jums vienkārši jācenšas to Benam izskaidrot nedaudz lēnāk un vieglajā valodā,” es iekomentēju.

Komentāri (7)
CopyLinkedIn Draugiem X