Latvijas kopienu stāsti ⟩ Rites pagasta "kičīgās omītes" un sakoptais Stupeļu pilskalns

Kaut pēdējie gadi visu ir sagrozījuši pa savam, ir arī labās ziņas: kopienas, kurās dzīvo tiešām stipri cilvēki, atrod veidus, kā nezaudēt savstarpējās saiknes un palikt dzīviem, siltiem cilvēkiem pat tad, kad fiziski jāturas vienam no otra pa gabalu un lielāko daļu gada redzam viens otru datora ekrānā un dzirdam telefonā.

Jēkabpils novada Rites pagastu (līdz 1925. gadam Kroņa – Susējas pagasts) senos rakstos gandrīz nav iespējams atpazīt. Piemēram, no Kroņa-Susējas 1910. gadā Latvijas periodikā atrodamas gaužas vaimanas: "Kroņa Susēja ir neliels pagastiņš - kādas piecdesmit mājas. Par tikumības un prāta izkopšanu gandrīz neviens nerūpējas. Nav mums nevienas biedrības, kura sagādātu kādu krietnu gara baudījumu. Mūsu "garīgās baudīšanas" sastāv no "klubām" un zaļumballēm.”

Kopš 1910. gada pagasts ir ļoti stipri mainījies, un ne tikai tāpēc, ka tas pārdēvēts par Rites pagastu. Riti ir izmainījuši un turpina mainīt paši Rites cilvēki - tie, kuru iekšējā nepieciešamība, nevis uzlikts pienākums ir mums gaismu nest un pareizo ceļu staigāšanu mācīt. Rites kopienā ir divi stipri un ietekmīgi vietas katalizatori: Rites Tautskola un biedrība „Ritten”. “Ritten” ir īstenojusi gan investīciju projektus, gan arī organizējusi pasākumus kopienai, ģimenēm un bērniem, nometnes, apmācības, pārgājienus.

Kā klājas biedrībai un visai Rites kopienai šogad, jautājām Ainai Guoģei, kura ir viena no "Ritten” aktīvākajām dalībniecēm, lai arī biedrības vadības groži ir Kristīnes Verečinskas rokās.

Kā šobrīd klājas jūsu biedrībai? Kā klājas Ritei kopumā?

Esam drusku samazinājušies, aktīvi biedrībā šobrīd darbojas piecas dāmas. Pašlaik galvenais darbs ir atbalsts grūtībās nonākušiem cilvēkiem. Esam iesaistījušās “Paēdušai Latvijai” kustībā, regulāri nogādājam pārtikas pakas senioriem, mazturīgām ģimenēm un maznodrošinātajiem. Nav tā, ka palīdzam tikai ar pārtiku, sagādājam arī drēbītes, sīkākus iedzīves priekšmetus. Kristīne un viņas vīrs daudz dara paši par savu naudiņu, nogādā mantas to saņēmējiem ar savu automašīnu, savu degvielu, neskatās un neskaita tur daudz... ja vajag, tad vajag.

Rite mīlīgi pieņem ienācējus, pazīst savus cilvēkus un rūpējas par tiem. Lielu lomu Rites kopienā ieņem sociālā atbalsta, labdarības aktivitātes. Vēlme rūpēties par saviem cilvēkiem ir viena no Ritei raksturīgākajām iezīmēm un lielā mērā uztur pašas kopienas esību, taču kā attīstības virzītājs tas, protams, nav vienīgais.

Kā pēdējos gados Ritē gājis ar Eiropas projektiem? Esat līdzekļus izmantojuši infrastruktūrai, aprīkojumam?

Rotaļu laukumu sabūvējām pašu spēkiem, telpas mums sakārtoja pašvaldība... ziniet, LEADERiem pēdējā laikā priekš sabiedriskā labuma projektiem bija pieejamas samērā mazas summas, un ar katru gadu, neatkarīgi no projektu apjoma, administratīvās procedūras tikai aizvien sarežģījās. Ja kaut mazākā saistība ar būvniecību, tad vispār! Kad sarēķini, cik daudz lieka darba, kurš nav apmaksāts nekādā veidā, esi spiests ieguldīt, lai panāktu pavisam nedaudz “sausā atlikuma”... nelielai biedrībai tas ir par traku.

Bet īstenojam mazos projektus. Dažādas labas lietas, piemēram, bērniem, var izdarīt, īstenojot mazos pašvaldības projektus. Daudz ir lietu, ko izdarām vispār bez kaut kāda finansējuma no malas, paši par savu naudu.

Rites kopiena ir atpazīstama ar "kičīgo omīšu" zīmolu. Jo tikai omēm ir īstās pankūkas, tikai omēm ir īstā frikadeļu zupa ar mazītiņām, gandrīz caurspīdīgām jauno burkānu ripiņām, tikai omēm ir īstie vārdi, kad esi sabēdājies un sašļucis. Un spilvens pie omes smaržo pēc lavandām, un omes adītās vilnas zeķes ziemā silda labāk par visu. Pēc omīšu sajūtas ir jābrauc uz Riti. Ķeriet omes aiz astes, kamēr ir!

Aktīvākā kopienas daļa ir sievietes agros vai vēlākos vecmāmiņu gados. Daudz uzmanības tiek veltīts omulībai, dekorācijām, sievišķīgām nodarbībām, rūpēm par tiem, kuriem klājas grūtāk. Kopiena labi pazīst savus cilvēkus, uzņem iebraucējus, ir viesmīlīga un iekļaujoša.

"Kičīgās omes" ir Rites tūrisma produkts jau kopš 2018. gada, bet kādi jaunumi ir citās šejienes tūrisma jomās?

Daudz darīts Stupeļu pilskalna pieejamības un labiekārtošanas ziņā. Ierīkota atpūtas vietiņa, uzlikts stends, kurā informācija gan par vietējiem augiem, gan īpašo šīs vietas vēsturi. Pašam pilskalnam attīrītas kreisās puses terases, tagad var redzēt, cik ļoti tipiski Sēlijai ir terasveida pilskalni, un Stupeļu pilskalns ir viens no tiem. Pilskalna attīrīšana aizvien turpinās.

Tur gan ir ļoti slikts piebraucamais ceļš, grūti piekļūt. Diezgan dīvaina bija šīs zemes iepriekšējā īpašnieka rīcība, kurš, neskatoties uz ceļa servitūta statusu, to uzara kopā ar lauku. Protams, pilskalna pieejamībai tas nenāca par labu. Tagad ir nomainījies īpašnieks, ar tagadējo īpašnieku sadarbība ir pavisam citāda.

Pandēmijas vasarās droši vien daudzi brauca uz Riti nepieciešamībā būt vidē, kur var droši elpot?

Ai, jā, ziniet, interese tiešām ir diezgan liela! Mums skaisti veidojas tāds tūrisma kopums, “Pumpuri” – “Zaļumnieki” – Stupeļu pilskalns – “Muitnieki” – Ilzenberga. “Muitniekos” dzīvo zirgi, savukārt “Zaļumniekos” Egija Medvecka veido mini zoodārzu, šogad bija diezgan daudz apmeklētāju. Skaists, daudzveidīgs maršruts sanāk!

Rite ir Lietuvas pierobežas pagasts, un šī ir viena no tām kopienām, kuras 2021.gadā notikusī administratīvi teritoriālā reforma ietekmēja ļoti būtiski. Līdzšinējā Viesītes novadā pagasts ir bijis pamanāms, tam pievērsta uzmanība. Tagad novada centrs atrodas 45 kilometru attālumā ar apgrūtinātu sasniedzamību sliktās autoceļu infrastruktūras dēļ.

Kā pārcietāt novadu reformas izmaiņas? Tu pati pērn nomainīji darbu, pārceļoties no Rites pagasta kultūras nama uz Viesītes muzeju “Sēlija”, šīs izmaiņas tavā dzīvē bija kaut kā saistītas ar administratīvajām izmaiņām?

Vispār jā, bija liels apjukums, neskaidrība, kas tagad notiks, kur katram būs darbavieta, kā pakļautībā būs jāstrādā, kāda vispār būs šī kopējā jaunā novada struktūra, uzbūve. Lielā mērā tā brīža neskaidrības ietekmēja arī manu lēmumu piedalīties Viesītes muzeja “Sēlija” vadītāja vakances konkursā. Vienu brīdi bija sajūta, ka tūlīt man būs jāvada divi kultūras nami. Mīlīši, bet galva man taču tikai viena! Iedomājieties, kā lai es, teiksim, uz vieniem un tiem pašiem svētkiem sarīkoju unikālus, atšķirīgus pasākumus divos atsevišķos kultūras namos. Tas nav tikai 2x vairāk darba, tie ir divi dažādi darbi. Lūk, tā sajūta man arī tad pateica, ka jāizmanto izdevība un jādodas uz Viesītes muzeju.

Nu jau vismaz novada darbiniekiem ir apmēram skaidrs, ko gaidīt, ar ko rēķināties un kā novads strādās turpmāk. Vienkāršajam iedzīvotājam gan vēl ir daudz neskaidrību. Lai cik būtu sāpīgi atzīt, novadu reformas rezultātā tomēr vienkāršais cilvēks būs zaudētājs. Piemēram, ja pagastā nav bāriņtiesas... jādodas uz Jēkabpili, līdzko kāds jautājums jāsakārto. Attālums ir pamatīgs, sabiedriskā transporta... nu, nav tāda, būsim atklāti!

Rites pagastā ir reģistrētas trīs nevalstiskās organizācijas – Rites tautskola, Rites biedrība un biedrība “Ritten”. Šobrīd Rites tautskolas cilvēki, kā katru rudeni, devušies gājputnu gaitās uz Dāniju.

Rites tautskola darbojas vēsturiskajā Rites ciematā skolas ēkā. Šīs biedrības dibinātāji ir Dānijas pilsoņi, kuri savu darbību Latvijā sākuši 20. gadsimta deviņdesmitajos gados. Rites tautskolā notiek nometnes, apmācības pieaugušajiem, iekārtotas arī naktsmītnes. Atzīmēšanas vērts ir tas, ka Rites tautskolas tradīcijas sniedzas jau Latvijas pirmās brīvvalsts periodā, šeit uzstājusies liela daļa Latvijas inteliģences, notikuši Zentas Mauriņas, Riharda Rudzīša, Konstantīna Raudives mantojumam veltīti priekšlasījumi.

Kas notiek tautskolā?

Tautskolā katru vasaru notiek bērnu nometnes. Ir arī radošās darbnīcas pieaugušajiem. Tautskolas liels devums ir vietējo rokdarbnieču atbalstīšana – ja runājam konkrēti par adītājām no Rites, tad šejienietes tās ir kādas četras, piecas, bet no tuvākās apkārtnes – kādas piecpadsmit.

Kā šis atbalsts izpaužas?

Tautskola ņem Rites “kičīgo omīšu” rokdarbus realizēšanai Dānijā. Lielajā Eiropā jau vairs nav tādu rokdarbu tradīciju, nav tik nopietnas attieksmes un rūpības pret, piemēram, cimdu rakstu, krāsu salikumu un adījuma smalkumu, bet mūsu sievas aizvien savu rokdarbu kvalitāti uzskata par goda un lepnuma lietu. Protams, Dānijā adījumus var iztirgot par pavisam citām cenām nekā Latvijā, un mūsu čaklo omīšu darbs tur ir lielā cieņā. Tādā veidā tautskola atbalsta vietējo kopienu arī materiāli un, protams, idejiski, jo tad rokdarbu darināšanai ir pavisam cita jēga un prieks!

Kāda bija Rites sabiedriskās, kultūras dzīves vasara?

Tik ļoti varēja just, ka cilvēkiem vajag citus cilvēkus! Izmantojām katru iespēju satikties, īpaši jau seniori nevar dzīvot bez tiešas saskarsmes. Savukārt vidējā un jaunā paaudze vispār atklāja Latviju no jauna, katras brīvdienas meklēja vēl neredzētas vietas, ko apskatīt, kur aizbraukt. Skaidrs, ka priekšā ir gara, laikam jau atkal grūta ziema... bet izturēsim.

***

​Projekta “Dari savu pilsētu labāku!” mērķis ir aicināt sabiedrību uzlabot vidi sev apkārt, piesakot dažāda veida objektus un vietas, kurām nepieciešamas izmaiņas. Idejās vari būt radošs - radi ko jaunu, nomaini vai atjauno esošu objektu, labiekārto vai apzaļumo šo teritoriju. Katrs ir aicināts iesniegt savu projektu "Mežpils" oficiālajā interneta vietnē no 1. oktobra līdz 30. novembrim. Trīs no pieteiktajiem projektiem saņems finansējumu līdz EUR 10 000 vērtībā tā realizēšanai.

Raksts tapis sadarbībā ar “Mežpils alus” un un biedrības "Ūdenszīmes" projektu* "Kopienas izaugsmes katalizators. Identitāte".

_____________

*Projektu programmā "NVO fonds" finansiāli atbalsta Sabiedrības Integrācijas fonds no Kultūras ministrijas piešķirtajiem līdzekļiem.