Jau pēc divām nedēļām svētdienā atkal varēsim gulēt stundu ilgāk, un nevis tāpēc, ka brīvdiena, bet gan tāpēc, ka agri no rīta būs notikusi pāreja uz ziemas laiku. Daļai pulksteņa pagriešana ir kā pīlei ūdens, bet citus burtiski dzen izmisumā - lai adaptētos, vajadzīga teju nedēļa. Gadu no gada visos līmeņos tiek spriests par to, ka sezonālā laika maiņa ir novecojusi un jāatceļ, bet, kad pirms vairākiem gadiem šķita, ka Eiropas institūcijās jau panākta vienošanās, nāca pandēmija un jaunās direktīvas projekts tika ieslidināts atvilktnē. Vai lēkāšana no vasaras uz ziemas laiku un atpakaļ reiz beigsies?

Kā tas viss sākās? 1784. gada vasaras rītā ASV sūtni Francijā Bendžaminu Franklinu pirms sešiem no rīta pamodināja nejaušs troksnis. Piecēlies viņš bija sajūsmā par spilgto gaismu un vīterojošo enerģijas pilno rītu. Viņam radās ideja saules gaismu izmantot lietderīgi, tāpēc viņš ķērās pie esejas “Par pāreju uz vasaras laiku”, kurā cita starpā iekļāva aprēķinus, cik daudz resursu cilvēki iztērē, pavasarī un vasarā ejot gulēt vēlu vakarā. Proti, rītus, kad varētu rosīties, noguļ, bet vakaros dedzina sveces un petrolejas lampas.

Komentāri (4)
CopyLinkedIn Draugiem X