Brīdī, kad likās, ka nu jau gan esmu izpētījis visus Rīgas pakšus vismaz šaipus Daugavas un pārsteigt mani nekas vairs nevar, es uzdūros pagalam dīvainai vietai, kas pār muguru lika noskriet šermuļiem. Īsumā - lācis, baznīcas zvani, šaha galdiņš rudens lapās un neredzami spēlētāji, tuksnesīgs klusums un sajūta, ka tūliņ kāds uzklups, ievilks pagrabā un padarīs par seksa vergu.

Lietas kļūst pavisam savādas, kad nokāpjam no uzkalniņa un aizejam tālāk pa labi, kur kaut kādas saimniecības telpas vai garāžas. Viss izdemolēts, pamests. Maliņā, lapās viens pret otru novietoti divi apdrupuši krēsli, bet starp tiem šaha galdiņš ar visām figūrām. Spēle nav sākta. Liekas, ka kaut kādi spoki gaida, kad mēs aizvāksimies, lai varētu sākt maču. Goda vārds, paliek baisi. Ja nu kāds tūliņ izlēks no kaut kādas atveres, sagrābs mūs, ieslodzīs pagrabā un pataisīs par seksa vergiem? Vai nē, iebelzīs pa pakausi un ieslodzīs tajā futbolistu namiņā, kur liks augām dienām skatīties futbolu. Nē, nē, vēl sliktāk, piespiedīs iemācīties šahu, pieķēdēs pie staba un padarīs par mūžīgu šaha partneri.

Kamēr domās apsveru visas šīs iespējas, blakus sāk zvanīt baznīcas zvani. Jēzus Marija, tā tikai vēl trūka! Zvana tā, ka galva trīc. Un nemaz nedomā beigt. Parasti baznīca nozvana savu pulksteni vai padauza zvanu, mirušo debesīs aizvadot, bet šeit – 15 minūtes no vietas zvana. Nezinu kāpēc, bet šī vieta man atgādina izcilā seriāla “True Detective” pirmo sezonu. Visa tā drūmā noskaņa, kaut kas neizprotams, pārdabisks, ļauns. Nepārprotiet mani, vieta skaista, muiža sena, mazpulki malači, futbolisti vispār uz goda, bet sajūtas, ziniet, dīvainas.

Komentāri
CopyLinkedIn Draugiem X