Nav bijusi neviena diena manā mūžā kopš 1995. gada Čečenijas pirmā kara, kad nedomātu par Krievijas agresiju. Kopš tā laika, kad ar diviem maziem bērniem, no kuriem viens bija pusgadu vecs, no Čečenijas atgriezos Latvijā, pētīju dažādu karu vēsturi un izdzīvošanas mākslu. Gatavība jebkuram situācijas pavērsienam – man tas ir dzīvesveids. Tāpēc arī zināju, piemēram, kā izgatavo blindāžu jeb ierakumu sveces. Tiklīdz tās bija nepieciešamas Ukrainai – varēju sākt taisīt un pamācīt arī citus.

Karš Ukrainā pēc uzskatu principa ir sadalījis ģimenes un draugus arī Latvijā. Karš kā robežšķirtne iet pāri arī manām personīgajām attiecībām ar citiem cilvēkiem.

No gūsta viņš zvanīs maniem bērniem

Ar vīru, kura vārdu nesaukšu, šķīros 2006. gadā un nu jau gadiem kontaktus neuzturu, lai gan sociālajos medijos viņa aktivitātes esmu manījusi. Apmēram zinu, kā viņš dzīvo, naida nav, bet šobrīd ir nepatīkami domāt, ka biju precējusies ar cilvēku no Krievijas dienvidiem.

Komentāri (1)
CopyLinkedIn Draugiem X