Latvijas kopienu stāsti ⟩ Ilmas un Ilgas cīņa par Lielzalves muižas atdzimšanu (1)

Lielzalves ciemats, kā daudzi citi Latvijā, ir veidojies ap muižu. Liela mežu masīva viducī pie Zalvītes upes. Vilinoša šī vieta droši vien šķitusi Livonijas ordenim, kas sācis cietokšņa veida muižas būvi 16. gadsimta viducī.Turpmākajos gadsimtos muižā saimniekojusi virkne Sēlijā pazīstamu muižnieku dzimtu – Efferni, Pletenbergi, Korfi. Pēc Kurzemes hercogistes sabrukuma Lielzalves muiža līdz ar Neretas un Daudzeses muižām nonākusi Rundāles grāfu Šuvalovu dzimtas īpašumā. Viņi arī bijuši pēdējie šīs vietas īpašnieki.

Salven. Salvenhof. Gross–Salwen. Zalve.

Vēsture, filoloģiskais jokdaris, pamanījusies šīs vietas nosaukumā izspēlēt reti antagoniskus jēdzienus, pamainot tikai vienu burtu.

Sākotnējais “Salve”, kas latīņu valodā nozīmē glābiņu, patvērumu, pārtapis gluži militārā jēdzienā. Zalve.

Asfaltēts ceļš no Aizkraukles uz Lielzalvi ir taisns kā stīga. Meži, meži un meži, saka, aizmigt varot tai braucienā. Pēc krietna gabala parādās Lielzalves ciemats, un te nu jāteic, ka padomju laikā to ir skārusi tiešām masīva “krievu pasaules” zalve. Visās vairāk vai mazāk ainaviskajās vietās angāri, mehānisko darbnīcu ēkas, kaltes un gateru atliekas. Nu jau dažādās pussabrukšanas stadijās, kā skeleti. Par dzīvi Zalvē tajos laikos leģendas stāstīja pat rūdīti mežstrādnieki, brīdinot, ka no tām brigādēm gan jātiekot prom, kamēr īpašais brūvējums nav paņēmis veselību un dzīvību.

Šobrīd ciemā atrodas pagasta pārvalde un pasta nodaļa, darbojas pārtikas un saimniecības preču veikals. Statistikas dati liecina, ka Līvānu mājiņās un četrās daudzzīvokļu mājās mitinās 142 cilvēki.

Ilma un Ilga

1922.gadā Lielzalves muižā sāka darboties Zalves skola, un šim posmam līdz apaļai simtgadei pietrūka nieka trīspadsmit gadu. 2009.gadā skolas durvis aizvērās. Simtgade ir šogad, un šogad ciemojamies skolā, kas vairs nav skola. Muižā, kas vairs nav muiža.

Skolas ēka un muižas parks laimīgā kārtā saglabājies padomju zalves neskarts, tikai ieskauts ciešā graustu puslokā.

Un parkā lapas grābj divas smalkas sievietes sudraba gados. Ilma un Ilga.

Ilmu Svilāni Sēlijā pazīst visi – ilggadēja Viesītes novadpētniecības muzeja vadītāja, biedrības “Sēļu klubs” dibinātāja un valdes priekšsēdētāja. Par viņas paveikto varētu nopietnu grāmatu sarakstīt, taču – ne šobrīd, jo pelnītās atpūtas vietā Ilma ir devusies jaunā piedzīvojumā. Kā tas vispār notika?

“Nu, man pašai Lielzalvē ir dzimtas saiknes. Un mēs ar “Sēļu klubu” daudz braucam pa dažādām vēsturiskām vietām. Atbraucām uz Lielzalves muižu, un te iepazinos ar Ilgu. Ļoti labi sapratāmies. Izrādās, ka mūsu dzimtu kapavietas ir blakus, tepat Lielzalves kapos.”

Ilga Cera ir Zalves skolas ilggadēja skolotāja, pēdējā mācību pārzine.

“Tā ir mana skola, trīs manas dzimtas paaudzes šeit ir mācījušās,”

viņa saka. Arī novadpētniecības entuziaste. Skolas novadpētniecības ekspozīcija jau bijusi savākta, piešķirta telpa pagasta pārvaldes ēkā. Taču, satiekoties ar Ilmu, abas nolēmušas šo ekspozīciju pārcelt uz muižas telpām.

Kā tikt pie muižas bez miljona kabatā

Labi, nu labi, iepazināties un varējāt kopīgi pa parku staigāt, kafiju dzert, ekskursijās braukt un par vēsturi runāt. Kādēļ uzņēmāties tik milzīgu darbu kā Lielzalves muižas atdzīvināšana?

"Ziniet, “Sēļu kluba” izbraukumos mēs esam apmeklējuši daudzas vietas, esmu redzējusi, kā tās attīstās, ko cilvēki plāno. Un

te ieraudzīju vietu, ko plāno pārvērst milzīgā drazu kaudzē. Vēsturisku vietu! Nevarēju nomierināties. Pirmajā tikšanās reizē norunājām – eh, būtu mums miljons, tad gan ņemtu šo vietu! Paņēmām bez miljona...”

“Jau trīs gadus šeit ziemojam,” mīlīgi smaida Ilga un sniegbaltā bļodiņā ielej mums ūdeni, kur rokas nomazgāt pēc ceļa. “Jā, ūdeni nupat tikai pieslēdza, līdz šim nesu kanniņās no mājas.”

Ko nozīmē “ziemot” milzīgā muižas – skolas ēkā, kas nav apdzīvota apaļu desmitgadi, gan ir mazliet jāpaskaidro. Agrā pavasarī telpas ir stindzinoši aukstas, apkurināmas arī tikai dažas – ar senajām, apaļajām malkas krāsnīm, kuru izstarotais siltums spītīgi turas tikai apkures objekta tiešā tuvumā. Viena telpa esot labi piekurināma, tajā arī Ilmas kundze regulāri nakšņo, jo ceļš no dzīvesvietas uz sapņu vietu tiek mērots ar satiksmes autobusu. Katru dienu neizbraukāsi.

Kādas ir Ilmas un Ilgas juridiskās attiecības ar ēkas īpašnieku, Aizkraukles novada pašvaldību? Izrādās, ļoti likumīgas un sakārtotas.

Par ēkas izmantošanu un apsaimniekošanu ar biedrību “Sēļu klubs” noslēgts patapinājuma līgums. Nomas maksa nav jāmaksā, taču viss... viss jāpaveic pašiem.

“Līgumu slēdzām ar Neretas novada pašvaldību. Viņi laikam noticēja, ka mēs varam. Paši nebija bijuši, neapzinājās, kādā stāvoklī ir tā ēka,” Ilmas citkārt ļoti ieturētajā smaidā nozibsnī piedzīvojuma gaismiņa.

Grāmatu pansionāts ar ziedojumu no Aļaskas

Tālāk? Nu, tālāk viņas sāka “rakt”. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Tiek iekārtotas muižas telpas, kā jau muižā pieklājas. Ir Rožu zāle, kur notiek lielākie pasākumi. Ir Sēļu kluba zāle. Ir darbnīcu telpas. Ir novadpētniecības istabas. Ir arī “Telpa pa labi” un “Telpa pa kreisi”. Sporta zāle. Muižas virtuves telpa, kurā jāatklāj autentiskais pavards. Mēs tiekamies muižas lasītavā.

“Te mums ir pansionāts grāmatām, vediet tik šurp, ņemam pretī visu,”

saka Ilga. Grāmatu krājums jau krietni paliels, ir tādas, kuras var paņemt un neatdot, un arī tās, kas veidos pastāvīgo bibliotēku. Nupat, šajās dienās, saņemts vērtīgu grāmatu ziedojums no Aļaskas.

“Iedomājieties, bijušais skolas absolvents savas grāmatas novēlējis Zalves skolai, savai skolai. Un radinieki tiešām viņa bibliotēku no Aļaskas ir atsūtījuši,”

stāsta Ilma.

“Vispār jau bijušie absolventi ir tie, kuri palīdz visvairāk. Kopš sākām šeit darboties, regulāri redzam cilvēkus, ģimenes, kuri brauc apskatīt savu skolu. Interesējas par telpām, grib apskatīt, kur paši mācījušies, bērniem parādīt. Ir veselas ģimenes, kuras brauc regulāri, ziedo. Sosāru ģimene, piemēram, ziedoja Rožu zālei greznus svečturus, aizkarus. Arī te mums svaigs ziedojums no skolnieka – smalks kafijas automāts. Varbūt varat palīdzēt to apgūt?”

Mums izdodas. Un kafiju no moderna automāta baudām muižas lasītavā.

Vēsture pirmajā vietā

“Tagad galvenā uzmanība tomēr jāpievērš ēkas tehniskajam stāvoklim, tas kļūst nopietni. Pirmie projekti mums bija veltīti vēsturiskajai izpētei.” Tā, protams, var runāt tikai simtprocentīgs vēsturnieks. Un tādas viņas ir abas. Vispirms – notīrīt krāsu no sienām (tā esot skolu ēku nelaime – katru gadu taču krāso, slānis virs slāņa, nevar saprast, kas bijis apakšā), saprast, kur bijušas karnīzes, kur plafoni lustru vietās vēl saglabājušies, kuras durvis un kādas citas būvdetaļas ir autentiskas, un tikai pēc tam sākt domāt par to, cik mums ir auksti, cik mums ir neērti vai grūti. Vērtības vispirms.

Lūk, šeit arī sākas reālā, fiziskā rakšana.

“Es no rīta atnāku, un skatos – Ilma jau rok sporta zāles grīdu,”

gluži ikdienišķi stāsta Ilga. “Protams, ko tad citu? Tur ir kādi pieci grīdas slāņi, kad viens izpuvis, likuši tikai virsū nākamo, nenieka nedomājot par vēsturisko ēkas vērtību. Tie papildu slāņi taču ir jādabū nost. Un zem grīdas jau atradu 17.gadsimta šiliņu! Te taču viss ir vēsture. Šobrīd mūs ļoti atbalsta Kultūras pieminekļu aizsardzības pārvalde. Taču sākotnēji tā nebija. Mums vispirms vajadzēja atrakt tās autentiskās detaļas, noplēst grīdas slāņus, attīrīt sienas. Un, lūk, šīs durvis ar visu ailu ir no 18.gadsimta. Vēl citā telpā zem trīs slāņiem atsedzas parketa grīda. Fasādes detaļas. Griestu karnīzes. Līdz lielajam manteļskurstenim muižas virtuvē vēl neesam tikušas.”

Muiža ar skolu sirdī

Muižas vēsture ir senākais slānis. Tad nāk Zalves skolas vēsture, un tā vairāk ir Ilgas pārziņā. Lūk, koks ar lapām. Katrs skolotājs ir viena lapa. Dažas jau nokritušas. Interesanti, kāds tam iemesls? Varbūt ne tas iemīļotākais skolotājs bijis? Zalves skolas karogs. Skolēnu zīmējumi. Fotogrāfijas. Pierakstu klades. Afišas.

“Kur tad to visu likt? Ja ne šeit, tad taisnā ceļā uz izgāztuvi. Un to taču nevar. Vēsture. Mūsu visu vēsture. Ja jūs zinātu, cik priecīgi ir cilvēki, kuri ierauga savu skolas kladi, savus paziņas, vecākus skolas fotogrāfijās!”

Jā, bijušajai skolai ir milzīgs pievilkšanas spēks. Teju līdzvērtīgs bērnības mājām. Ir svarīgi zināt, no kurienes tu nāc. Un droši vien drupu kaudze māju vai pirmās skolas vietā atstāj tavā cilvēktapšanas stāstā tādas nežēlīgas laikmeta zalvju pēdas.

Lūk. Skolēni. Arī draugi, “Sēļu kluba” biedri, tie ir tie, kuri palīdz un atbalsta. Kā ir ar vietējo, Lielzalves kopienu? Šeit taču tomēr dzīvo vairāk nekā 100 cilvēki!

“Jā,” stāsta Ilma, “Mums parādījās nopietns palīgs – Normunds Kalniņš, bijušais ugunsdzēsējs. Viņš kopj savus dzimtas īpašumus, mežus. Un katru gadu mums atved visskaistāko Ziemassvētku egli. Arī muižas uzrakstu Normunds palīdzēja izveidot, izdomājām par visiem, un viņš izdarīja.”

Pārējie? Šeit stāsti kļūst atturīgi.

Viņas abas ir satikušās. Ko tad var viens cilvēks? Bet divatā jau var būvēt to vietu, kur atdzimst “Salve”. Un nest to plašumā.

Rau, muižai taču ir arī parks, kas jāsakopj. Un cauri parkam ved lielzalviešu iemīļotākā taciņa uz veikalu. Tad nu viņi arī redz, ko “tās divas” te dara. Te cidonijas izrakušas, lai rožu dobi izveidotu (bet tik smukas tās bija!), te vecos ceriņkrūmus izzāģējušas. Te bijušās staļļa ēkas logos salikušas gleznas. Un tie putnu būri, kas tādos dzīvos? Par daudz. Par lielu. Nevietā. Un vai tikai vispār drīz to parku neaizslēgs aiz sētas?

Milža pīpe un Baltā ēzelīša taka

Sēta dāmām nav plānā, toties daudz kas cits gan – nākamie pasākumi jau veltīti “Baltā ēzelīša takas” izveidošanai. Kādam no muižas īpašniekiem tāds ēzelītis esot bijis, un parkā viņš staigājis pavisam noteikti, vēstures avoti tā ziņo. Taka būs jau pavisam drīz.

“Vēl mums te ir Milža pīpe – te, tas lielais koks, vētrā bija nogāzies. Tad mums palīgā bija viens prasmīgs vīrs, no Probācijas dienesta sabiedriskajos darbos norīkots. Sāka to koku zāģēt, un mēs skatāmies, ka tāda interesanta forma. Pārvietojām, nostiprinājām, un tagad mums ir gan jauns apskates objekts, gan malka ziemai. Ir ugunskura vieta. Ir parka uzraksts. Un staļļa ēka vispār izskatās tik skaista!” muižnieču optimisms ir spožāks par vēso pavasara sauli.

Zalves muiža publiskajā telpā dzirdama bieži – te “Putnu ciema” būvēšana, te Lielā talka, te grāmatu atvēršanas svētki, te Ziemassvētku svinības, un nupat oktobrī muižā atklāta novadnieka - dzejnieka Imanta Auziņa piemiņas istaba.

“Mēs esam Lielzalves centrs, notikumu ziņā pavisam noteikti,”

atzīst Ilma.

Uz Zalves muižu jābrauc tiem, kuriem šķiet, ka dzīvošanas zalves viņus izpostījušas pārāk smagi. Ka trūkst tā, šī un vēl kaut kā. Ka sāp, ka ir grūti, nav naudas un jaudas, ka neviens par mums pienācīgi nerūpējas, nerada mums to glābiņu un patvērumu. Tikai vienu burtu vajag izmainīt, Ilma ar Ilgu jums to parādīs. Salve.

***

​Projekta “Dari savu pilsētu labāku!” mērķis ir aicināt sabiedrību uzlabot vidi sev apkārt, piesakot dažāda veida objektus un vietas, kurām nepieciešamas izmaiņas. Idejās vari būt radošs - radi ko jaunu, nomaini vai atjauno esošu objektu, labiekārto vai apzaļumo šo teritoriju. Katrs ir aicināts iesniegt savu projektu "Mežpils" oficiālajā interneta vietnē no 1. oktobra līdz 30. novembrim. Trīs no pieteiktajiem projektiem saņems finansējumu līdz EUR 10 000 vērtībā tā realizēšanai.

Raksts tapis sadarbībā ar “Mežpils alus” un un biedrības "Ūdenszīmes" projektu* "Kopienas izaugsmes katalizators. Empātija".

_____________

*Projektu programmā "NVO fonds" finansiāli atbalsta Sabiedrības Integrācijas fonds no Kultūras ministrijas piešķirtajiem līdzekļiem.