Prātodams, kuras bailīgas, spoku apsēstas un noslēpumu apvītas vietas būtu vērts apmeklēt nakts melnumā, lai nodibinātu sakarus ar viņsauli, nonācu pie Katvaru muižas vārda. Koki kā no Blēras raganas meža, varbūt ļaunu muižkungu spoku apsēsts muižas nams, pamestas drupas un ēkas, kuru logos mirdz blāvas gaismiņas, un no piķa melnās tumsas ārā lienoši kliedzieni. Labāk vairs nevarēja būt.

“Vai te kāds ir?” slavenais mākslinieks, fotogrāfs, modelis un visādi citādi radošais Jānis, pilnīgā tumsā stāvēdams Katvaru muižas dārza vidū, trīcošā balsī jautā spokiem. “Viens piesitiens pie koka, ja ir, divi, ja nav.” Pēkšņi netālu pie koka kāds pieklauvē divas reizes. “Fuh,” abi nopūšamies, “tad jau neviena nav. Slēdzam iekšā fotoaparātu.”

Asinis, melns onkulis, melnas govis un balti gulbji

Bet visu no sākuma. Uz Katvaru muižu Limbažu pusē izbraucām vēl relatīvā gaismā. Laiks plānotajiem darbiem bija ideāls – migla, lietus un tāds drūmums kā Gotemā. Rudens ir mans mīļākais gadalaiks, bet tumsa – mīļākais stāvoklis, kurā atrasties. Saulē un vasarā parasti jāvelk šorti un jānīkst pludmalē vai jāpielīp dīvānam un jāsvīst. Aizmigt arī, ziniet, normāli nevar, jo saule acīs spiež vēl pusnaktī. Dievinu arī grozīt pulksteņus. Kā sekundes laikā aizceļot pagātnē vai nākotnē. Pasaule ir brīnumu pilna.

Komentāri
CopyLinkedIn Draugiem X