Eirozonā gaidāmā recesija nebūs pietiekama inflācijas samazināšanai, pauž Kazāks (1)

Latvijas Bankas prezidents atgādināja, ka pēc ilgstoša pārāk zemas inflācijas perioda inflācija eirozonā oktobrī strauji pakāpusies, pārsniedzot 10%, bet pamatinflācija sasniegusi 5%. To galvenokārt nosaka piedāvājuma puse, īpaši enerģijas un pārtikas cenu kāpums Krievijas kara Ukrainā ietekmē, taču arī pieprasījuma puses ietekme pieaug.

Kazāks skaidroja, ka vēl arvien jūtama pandēmijas laikā sniegtā fiskālā atbalsta ietekme. Darba tirgi ir spēcīgi, un algu spiediens nemazinās, dažos gadījumos drīzāk gluži otrādi. Lai gan inflācijas gaidas pamatā piesaistītas 2% līmenim, to atsaistes risks joprojām nav maznozīmīgs, skaidroja Kazāks. Viņaprāt, eirozonas recesija jau ir bāzes scenārijs, bet pagaidām šķiet, ka tā būs samērā sekla un īsa, tādējādi ar to nepietiks, lai lauztu inflācijas noturību.

Līdz ar to, pēc Kazāka domām, monetārajai politikai jākļūst arvien stingrākai. Pašlaik trīs procentu likmju palielinājumi pēc kārtas bijuši spēcīga atbilde, taču to ietekme uz tautsaimniecību ir tikai pakāpeniska. Kazāks uzsvēra, ka jau tagad ir skaidrs, ka procentu likmes būs jāceļ vēl daudz augstāk, lai nodrošinātu inflācijas atgriešanos 2% vidējā termiņa mērķrādītāja līmenī.

"Man šķiet, ka nav nepieciešamības gada nogalē iepauzēt. Likmes jāturpina celt nākamgad, līdz inflācijas, īpaši pamatinflācijas, kāpums jūtami palēnināsies," sacīja Kazāks.

Latvijas Bankas prezidents piebilda, ka kāpums par 75 bāzes punktiem nav nemainīgs etalons, tas nav solis uz visiem laikiem. Kazāks uzskata, ka nenoteiktība ir augsta, un lēmumi joprojām jāpieņem katrā atsevišķā Eiropas Centrālās bankas (ECB) sanāksmē atkarībā no situācijas.

Kaut kad procentu likmju palielinājumiem jākļūst mazākiem, bet tie jāpapildina ar citiem politikas instrumentiem, lai visi monetārās politikas instrumenti saskaņoti un mērķtiecīgi nodrošinātu atgriešanos pie inflācijas mērķrādītāja," teica Kazāks.

Viņš piebilda, ka labai politikas reakcijai nepieciešama veselīga politiku kombinācija, kur monetārā, fiskālā, strukturālā un makroprudenciālās uzraudzības politika sniedz vienlīdz nozīmīgu ieguldījumu.

Latvijas Bankas prezidents atgādināja, ka pēc ilgstoša pārāk zemas inflācijas perioda inflācija eirozonā oktobrī strauji pakāpusies, pārsniedzot 10%, bet pamatinflācija sasniegusi 5%. To galvenokārt nosaka piedāvājuma puse, īpaši enerģijas un pārtikas cenu kāpums Krievijas kara Ukrainā ietekmē, taču arī pieprasījuma puses ietekme pieaug.

Kazāks skaidroja, ka vēl arvien jūtama pandēmijas laikā sniegtā fiskālā atbalsta ietekme. Darba tirgi ir spēcīgi, un algu spiediens nemazinās, dažos gadījumos drīzāk gluži otrādi. Lai gan inflācijas gaidas pamatā piesaistītas 2% līmenim, to atsaistes risks joprojām nav maznozīmīgs, skaidroja Kazāks. Viņaprāt, eirozonas recesija jau ir bāzes scenārijs, bet pagaidām šķiet, ka tā būs samērā sekla un īsa, tādējādi ar to nepietiks, lai lauztu inflācijas noturību.

Līdz ar to, pēc Kazāka domām, monetārajai politikai jākļūst arvien stingrākai. Pašlaik trīs procentu likmju palielinājumi pēc kārtas bijuši spēcīga atbilde, taču to ietekme uz tautsaimniecību ir tikai pakāpeniska. Kazāks uzsvēra, ka jau tagad ir skaidrs, ka procentu likmes būs jāceļ vēl daudz augstāk, lai nodrošinātu inflācijas atgriešanos 2% vidējā termiņa mērķrādītāja līmenī.

"Man šķiet, ka nav nepieciešamības gada nogalē iepauzēt. Likmes jāturpina celt nākamgad, līdz inflācijas, īpaši pamatinflācijas, kāpums jūtami palēnināsies," sacīja Kazāks.

Latvijas Bankas prezidents piebilda, ka kāpums par 75 bāzes punktiem nav nemainīgs etalons, tas nav solis uz visiem laikiem. Kazāks uzskata, ka nenoteiktība ir augsta, un lēmumi joprojām jāpieņem katrā atsevišķā Eiropas Centrālās bankas (ECB) sanāksmē atkarībā no situācijas.

Kaut kad procentu likmju palielinājumiem jākļūst mazākiem, bet tie jāpapildina ar citiem politikas instrumentiem, lai visi monetārās politikas instrumenti saskaņoti un mērķtiecīgi nodrošinātu atgriešanos pie inflācijas mērķrādītāja," teica Kazāks.

Viņš piebilda, ka labai politikas reakcijai nepieciešama veselīga politiku kombinācija, kur monetārā, fiskālā, strukturālā un makroprudenciālās uzraudzības politika sniedz vienlīdz nozīmīgu ieguldījumu.