Sākoties pandēmijai, daudzi cilvēki izmantoja attālinātā darba priekšrocības un pameta Rīgu, izvēloties dzīvot citviet. Pārceļoties no galvaspilsētas uz citu pašvaldību, viens no galvenajiem aspektiem, kas ņemts vērā, ir tas, cik viegli ir sasniegt Rīgu. Tagad, kad daudzi uzņēmumi organizē darbu klātienē vismaz reizi nedēļā, jādomā par citu aspektu – izmaksām.

Pandēmijas laikā veiktās aptaujas liecina, ka aptuveni puse Latvijas iedzīvotāju sāka mainīt domas par mājokļa lomu ikdienā. Arvien vairāk uzmanība tika pievērsta tam, vai katram mājsaimniecībā strādājošajam ir pietiekama privātā telpa, lai nerastos situācija, kad mājoklī dzīvojošie viens otram traucē attālinātā darba vai mācību laikā.

Vēl viens aspekts – vēlme izrauties no lielpilsētas kņadas un pārcelties uz dzīvi tuvāk dabai. Tieši tādēļ pieauga interese par īpašumiem laukos. Tie, kuriem lauku dzīve gluži nav aicinājums – tika meklēti dzīvokļi mazāk apdzīvotās vietās. Šeit nosacījums – lai vajadzības gadījumā galvaspilsēta būtu ērti sasniedzama, jo mainot dzīvesvietu, visbiežāk, ir nepieciešams ņemt kredītu, un, lai to spētu apmaksāt – darba vieta, kas iepriekš bijusi Rīgā, ir jāsaglabā (protams, ja vien jaunās dzīvesvietas tuvumā neparādās kādas citas darba iespējas).

Neslēpšu, ka arī pats relatīvi nesen pametu Rīgu, pārceļoties uz “klusāku un mierīgāku vietu tuvāk dabai” – Jūrmalu. Lai gan pārcelšanās notika ļoti īsi pirms pandēmijas, lietas būtību tas nemaina – uz Rīgu tāpat ir nepieciešams braukt dažas reizes nedēļā. Meklējot mājokli, viens no kritērijiem bija tieši transporta pieejamība, ar ko stundas laikā nokļūt Rīgā. Tas nozīmē, ka jaunajai mājvietai bija jābūt ne pārāk tālu no Rīgas, tas ir, maksimāli 40-50 kilometru attālumā.

Komentāri (1)
CopyLinkedIn Draugiem X