46% Latvijas vīriešu nekad nav bijuši pie urologa (1)

Tikmēr 2% vīriešu urologu apmeklē vairākas reizes gadā, 8% – reizi gadā, 8% – reizi divos gados, 34% – retāk, bet vēl 2% konkrētu viedokli sniegt nevarēja.

Vērtējot aptaujas datus pēc dažādiem demogrāfijas aspektiem, atklājas, ka urologu biežāk apmeklē gados vecāki cilvēki un krievvalodīgie. Vecumā no 18 līdz 24 gadiem urologu nekad nav apmeklējuši 62% šīs grupas respondentu, vecumā no 25 līdz 34 gadiem – 65%, vecumā no 35 līdz 44 gadiem – 47%, vecumā no 45 līdz 54 gadiem – 43%, vecumā no 55 līdz 63 gadiem – 37%, bet vecuma grupā no 64 līdz 75 gadiem urologu nekad nav apmeklējuši 30%. Pēc ģimenē lietotās sarunvalodas urologu kopumā biežāk apmeklē krievvalodīgie – viņu vidū urologu nekad nav apmeklējuši 39%, kamēr latviešiem šis rādītājs ir 50%.

“Veselības centrs 4” filiāles “Juglas klīnika” urologs Georgijs Kirakozovs norāda, ka vīriešiem pēc 40-45 gadiem uroloģiskajiem izmeklējumiem vajadzētu kļūt par ikgadējiem, jo šajā vecumā palielinās uroģenitālo slimību risks. Tikmēr gados jaunākiem vīriešiem profilaktiski urologs būtu jāapmeklē vismaz reizi trīs gados, jo jārēķinās, ka pacients reizēm problēmai nepiešķir nozīmi un tikai speciālists var noteikt slimības sākuma stadiju.

Skaidrojot, kāpēc joprojām tik daudzi vīrieši urologu nav apmeklējuši, eksperts norāda, ka joprojām pastāv daudz aizspriedumu attiecībā uz urologa apmeklējumu, kas ir saistīts ar vairākiem iemesliem:

• bailes no iespējamām slimībām, komplikācijām un gaidāmās ārstēšanas;

• pārliecība par to, ka ar vīrieša ķermeni nekas nenotiks;

• aizspriedumi, ka vēršanās pie ārstiem ar smalku specializāciju ir kauns.

Speciālists aicina pret urologa apmeklējumu izturēties nopietni, jo tieši agrīna diagnostika palīdz izsekot jebkuras izmaiņas un savlaicīgi atrast novirzes.

Prostatas vēzis

Prostatas vēzis ir izplatītāka onkoloģiskā diagnoze vīriešiem Latvijā. Ar šo diagnozi ikdienā sadzīvo vairāk nekā 10 000 Latvijas vīriešu, un katru gadu to skaits palielinās par vidēji 1000 jaunu gadījumu. Būtiskākie riska faktori ir vecums un iedzimtība. Ja kādam pirmās pakāpes radiniekam ir prostatas vēzis, tad saslimšanas risks divkāršojas. Ja audzējs ir vismaz diviem pirmās pakāpes radiniekiem, risks palielinās 5 līdz 11 reizes. Tāpat aizvien biežāk tiek pētīti dažādi eksogēni riska faktori – ģeogrāfija, metabolais sindroms, meformīna lietošana, holesterīna līmenis, liekais svars, uzturs, seksuālā uzvedība, alkohola patēriņš, ultravioletā starojuma iedarbība, hronisks iekaisums un arodfaktoru ietekme.

Prostatas vēža skrīnings jāveic vīriešiem no 50 gadu vecuma, bet, ja kādam asinsradiniekam ir diagnosticēts prostatas vēzis, tad tas jādara no 45 gadu vecuma. Profilaktiskās pārbaudes veikšanai ir jāvēršas sava ģimenes ārsta praksē. Ārsts izsniegs nosūtījumu asins parauga nodošanai, un laboratorijā tiks noteikts prostatas specifiskais antigēns (PSA). Ja asins analīžu rezultāti uzrādīs paaugstinātu PSA līmeni, ģimenes ārsts noformēs nosūtījumu urologa konsultācijai, kas tālāk noteiks papildu izmeklējumus.

Urologs G. Kirakozovs uzsver, ka diagnoze “prostatas vēzis” vēl nenozīmē sliktāko scenāriju, jo, savlaicīgi to atklājot, ir labas iespējas izārstēties. Prostatas vēža ārstēšana ir atkarīga no audzēja agresijas pakāpes – tā var būt aktīvā novērošana, radikālā ārstēšana (staru terapija vai operatīvā ārstēšana) un medikamentozā ārstēšana. Tomēr jāatceras, ka savlaicīgi atklāts ir labāk ārstējams, tāpēc svarīgi ir veikt profilaktiskās pārbaudes un sekot ārsta norādēm.