Ar Ķirsona kungu tiekamies Latvijas valsts svētku priekšvakarā. Vietu izvēlējās viņš. Atzīšos, ka nedaudz vīlos, jo vīrieti, kurš reti sniedz intervijas, tomēr gribējās sastapt ārpus ierastās “Lido” vides, viņa komforta zonas. Tomēr atbraucot manas domas pamainījās. Ieraugot Gunāru Ķirsonu šajā vidē rosoties, sirsnīgi sarunājoties ar saviem darbiniekiem, liekas, ka tās ir divas grūti atdalāmas lietas. Pat teikšu, ar varu neatplēšamas viena no otras. Tāpēc sajutos, ka esmu uzaicināta ciemos uz viņam svētu un svarīgu vietu – mājām, kur mīt viņa komanda. Gunārs ierodas uz interviju kā pēc pulksteņa – precīzi. Viņš ir laipns un smaidīgs. Tieku pavadīta pie balti klāta, svētku tematikai atbilstoši rotāta galda uz kura omulīgi kūp silta tēja. Un saruna var sākties... Par ko tā būs? Par dzīvi, tēti, nodevību, miljoniem, draudzību, latviešu būšanu un, protams, kartupeļu salmiņiem!

Man gribētos, lai katrs no mums vairāk atbild uz jautājumu, ko tu esi devis Latvijai, nevis kas Latvijai jādod tev. Tā ir mana atbilde. Padomāt, ko tu esi vai neesi izdarījis un ko tu varētu darīt Latvijas labā vēl vairāk. Es katru gadu šo jautājumu pārdomāju 18. novembrī: "Gunār, ko tu šogad esi izdarījis savas zemes labā?"

Mēs radām Latviju kopā. Mums jāvar izdarīt arī par tiem, kas vēl nevar un vairs nevar. Bez tautas nav valdības un bez valdības nav tautas – tikai mums vēl nav izdevies šo savienot.

Es novēlētu arī Latvijai gados jaunu valdību. Cilvēkus, kuri mazāk skauž un vairāk dara. Vecākus, kas bērniem iemāca mīlēs zemi un vecāko paaudzi. Lai lielvalstis ar Latviju rēķinās, jo te ir gudri un stipri cilvēki.

Komentāri
CopyLinkedIn Draugiem X