Gluži, kā divu cilvēku mīlestība, tā arī mīlestība uz dzimteni ir intīma lieta, kas necieš skaļumu un plātīšanos par savām attiecībām, saka kinorežisors, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis Jānis Streičs. "Runājot par patriotismu, gribu pārfrazēt izcilā ebreju režisora Mihoelsa domas par talantu: "Tas ir kā ar naudu - kam nav, tam nav, bet kam ir, tas to var pavairot." To pašu varu teikt par spēju mīlēt savu Tēvzemi."

"Tiklīdz tuvojās valsts svētki, sāk rosīties dežūrpatriotisms, kā politiskās karjeras trumpis, kas galvenokārt izpaužas rūpēs par patriotisma daudzumu ne jau sevī, bet citos, it īpaši jaunajā paaudzē. Un kā trumpja dūzi ikviens no šiem dzimteni kvēli mīlošajiem, izvelk kārti par patriotisko audzināšanu, gluži kā potēšanu pret masaliņām vai kovidu. Vai šķirnes potzara iedēstīšana mežonīgajā ābelē. Ar pārliecību, ka tādu pašu zariņu var uzpotēt alksnim vai priedei. Nevar, tāpēc ka patriotisms ir personības tapšanas process. Bet kāpēc jāuztraucas? Kāpēc jārunā par to kā trūkumu? Šajā gadā, raugoties uz Latviju no kaimiņvalsts, sekojot līdzi notikumiem dzimtenē, ne reizi vien biju aizkustināts līdz asarām par latviešu lielo dzimtenes mīlestību, ko ieraudzīju Krievijas agresijas spogulī.

Nu jau visa pasaule zina, ka Latvija ar savu pieticīgo rocību procentuāli ir ziedojusi Ukrainai vairāk par citām valstīm, sniedzot tai politisko, ekonomisko un militāro atbalstu.

Komentāri (1)
CopyLinkedIn Draugiem X