Par politiķu amizantajiem izteicieniem saistībā ar valdības veidošanu šogad, šķiet, varētu rakstīt vārdnīcu. Esam redzējuši daudz vertikāļu, diagonāļu un visādus citus brīnumus, bet viss balstās vienā trijstūrī, kur katrā tā virsotnē nosēdušās partijas aprej cita citu. Vienam pārāk lielas ambīcijas, citam nav skaidrs, ko otrs grib panākt, un tā uz apli. Raugoties uz šo cirku no malas, jājautā, ar cik darbspējīgu valdību galu galā attapsimies.

Gribētos ticēt, ka, atrisinot jautājumu par “Progresīvo” iespējām koalīcijā, visi lielie jautājumi būtu izrunāti. Bet ak vai. Politiķiem, izrādās, bail no valdības. Nevienam nav noslēpums, ka ministra amats ir politisks. Ministrs ir cilvēks, kurš pārstāv nozari politiskā līmenī, un ierasti mēs to saistām ar kādu konkrētu politisko spēku. Partijas taču pirms vēlēšanām daudz un cītīgi sola, ka ieviesīs tādas un šādas reformas un vispār sakārtos visu valsts pārvaldi četru gadu laikā. Tātad paņemt ministra portfeli nozīmē pieņemt arī sekas, ja darbu nespēj veikt un savus lielos solījumus nespēj attaisnot.

Daudz tiek runāts par “problemātiskajām” ministrijām. Gribētos gan labot un teikt nozares. Ne jau ministrijas ir vainīgas pie esošās situācijas – pašas tās lēmumus nepieņem. To viņu vietā izdara politiski atbildīga persona jeb ministrs. Nenoliedzami, pieminot problemātiskas nozares, uzreiz prātā nāk divas – veselības un izglītības. Ilgstoši nerisinātie pedagogu un mediķu algu jautājumi, slodzes un visas pārējās lietas šo nozaru ministru portfeļus padara par ne pārāk iekārojamiem.

Komentāri (3)
CopyLinkedIn Draugiem X