Iestādes nevēlas pārņemt sarežģītā Daugavgrīvas cietokšņa apsaimniekošanu

Cietoksnī saimnieko aktīvisti

Rīdzinieks Jēkabs Lalanders uz Latviju no Zviedrijas pārcēlās deviņdesmito gadu vidū. Pēdējos piecus gadus brīvdienās viņš Daugavgrīvas cietoksnī vada ekskursijas. Šim mērķim iegādājies arī Ziemeļu kara laika Zviedrijas karavīra formastērpu.

Viņu cietoksnis piesaistījis intereses par vēsturi dēļ, it īpaši tāpēc, ka cietoksni pirms četriem simtiem gadu cēluši tautieši zviedri.

"Šī bija stratēģiska vieta. Varēja kontrolēt Rīgas kuģniecību un vispār ūdens ceļus te ap Rīgu, ieskaitot Lielupi. [..] Zviedri turpināja būvēt šo milzīgo projektu simts gadus līdz Ziemeļu kariem principā. Tas bija starp Zviedrijas lielākajiem cietokšņa projektiem tajā laikā."

Cietokšņa apbūvei jau kopš deviņdesmito gadu beigām ir valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa statuss. Tomēr ko ar vairāk nekā 20 hektārus lielo teritoriju darīt, valstij skaidra plāna joprojām nav.

Biedrības "Bolderājas grupa" vadītāja Sandra Jakušonoka stāsta, ka ar esošajiem līdzekļiem cietoksni pilnvērtīgi uzturēt nevar. "Cietoksnim būtu jābūt uzturētam esošajā stāvoklī, bet to neviens nevar faktiski izdarīt, jo viņš pamazām drūp. Tā drupšana ir jānovērš vienkārši."

Šobrīd īpašuma pārvaldnieks ir bijusī Privatizācijas aģentūra jeb "Possessor", kas uzturēšanai atvēl 13 tūkstošus eiro gadā. Lielāko daļu no tā saņem "Bolderājas grupa" par dažādiem darbiem un talku rīkošanu, tomēr vietējo aktīvistu spēkos nav cietokšņa būves nosargāt no laika zoba. 

"Daugavgrīvas cietokšņa pareizticīgo baznīcas zvanu tornis, kas vēlāk kļuva par ūdenstorni, gan zviedru kazarmu saules siena, gan pulvertorņa jumts, gan cietokšņa vārti – viņiem visiem ir vajadzīgs steidzami jumts un steidzama nostiprināšana, it sevišķi pulvertornim, jo tur akmeņi vienkārši sāk krist brīvi. Pavasaros it sevišķi," atzīst Jakušonoka.

Cietoksnis iestādēm kā "karsts kartupelis"

Cietokšņa nākotni pēdējā laikā aktualizējusi Ekonomikas ministrija, kas izstrādājusi plānu visa privatizācijas procesa izbeigšanai. Ministrija rosina oficiāli atcelt premjera Andra Bērziņa pirms 20 gadiem vadītās valdības lēmumu cietoksni privatizēt.

Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde cietoksni uzskata par vienu no Latvijas nozīmīgākajiem arhitektūras pieminekļiem, kam jābūt valsts īpašumā. 

"Šis objekts ir unikāls kā militārās arhitektūras tipoloģiskās grupas objekts ne tikai Latvijas, bet arī visas Eiropas kontekstā, jo ir ļoti maz šādu autentisku būvju, kas ir saglabājušās līdz mūsdienām," teica pārvaldes Arhitektūras un mākslās nodaļas vadītāja Anna Ancāne.

Tomēr ne Rīgas pašvaldība, ne valsts iestādes rūpes par cietoksni uzņemties nevēlas. Par to starp ierēdņiem valsts sekretāru sanāksmē novembra sākumā izvērtās dažbrīd asāka diskusija.

"Tas process ir piecus gadus jau virzīts un kā karsts kartupelis mētāts vienam, otram, trešajam, un visi savā būtībā ir atteikušies," sēdē situāciju raksturoja Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra vietniece Zaiga Liepiņa.

Rīgas Īpašuma departaments norāda, ka cietokšņa uzturēšanai pašvaldībai nav naudas. Arī Kultūras ministrija atbild, ka tai iespēju cietoksni apsaimniekot neesot, un šāds uzdevums drīzāk piekristu Finanšu ministrijas paspārnē esošajai SIA "Valsts nekustamie īpašumi".

Tāpat uzskata arī Ekonomikas ministrijas Juridiskā departamenta direktors Kaspars Lore: "Vairāku gadu garumā notikušas sarunas ar dažādām iesaistītajām pusēm, tajā skaitā pašvaldību, Aizsardzības ministriju un Kultūras ministriju, lai mēģinātu saprastu, vai ir kāda iestāde, kura ir gatava pārņemt šo īpašumu savā valdījumā, [..] tika secināts, ka nav citu iespēju saglabāt šādu īpašumu valsts īpašumā, kā nodot Finanšu ministrijas pārvaldīšanā "Valsts nekustamie īpašumi" personā."

Tomēr arī Finanšu ministrija un "Valsts nekustamie īpašumi" prasīja ar lēmumu nogaidīt.

Vispirms esot jānoskaidro, ko īsti ar cietoksni darīt un kur topošajiem plāniem ņemt naudu.

"Valsts nekustamo īpašumu" valdes loceklis Andris Vārna LTV teica: "Mēs kārtējo reizi pārņemtu objektu, kuram nav satura un arī finansējuma. Uz doto brīdi mēs jau esam iestrēguši ar diviem objektiem, kas ir Tetera nams (Stūra māja) un Mežotnes pils, kuri mums nevirzās, kur mēs radām zaudējumus gan valstij, gan organizācijai, tajā pašā laikā mums nav atbildes, kādu saturu mēs tur liksim iekšā."

Gadu rakstīs koncepciju par cietokšņa nākotni

Rezultātā ierēdņi vienojās, ka cietoksni turpinās pārvaldīt "Possessor", līdz Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde un Kultūras ministrija izstrādās skaidru koncepciju, ko ar cietoksni iesākt. Valsts kancelejas direktors Jānis Citskovskis mudināja koncepciju uzrakstīt trīs mēnešu laikā, tomēr piekāpās Kultūras ministrija iebildei, ka vajadzīgs gads: "Šo gadu neko nedarām, bet pēc tam tiešām – es teiktu, ar tādām represīvām metodēm – ja pēc gada nav šis ziņojums, tad kādam par to ir jāuzņemas atbildība un jāiet pašam grābt lapas rudenī, jārīko talka vai kaut kā savādāk. Es šobrīd tā ļoti skarbi izsakos, bet 20 gadus nekas nav noticis," sēdē teica Citskovskis.

Kamēr valsts rakstīs koncepciju, "Bolderājas grupa" cietoksnī sākusi krāt potenciālus eksponātus muzejam – krastā izskalotus kuģu fragmentus.

Sandra Jakušonoka uzskata, ka cietoksnim labākais pielietojums būtu tieši jūras muzejs. Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde, kas faktiski rakstīs cietokšņa koncepciju, domā tāpat: "Neskatoties uz to, ka Latvijai ir teju 500 kilometru gara jūras robeža, šī ir vienīgā valsts pie Baltijas jūras, kurā nav šāda nozīmīga jūrai un jūrniecībai veltīta muzeja," norādīja pārvaldes pārstāve Ancāne.

Cik tas varētu izmaksāt, nekādu aplēšu šobrīd nav. Tas atkarīgs no tā, cik ambiciozs būs plāns. Uz to, ka cietoksni valsts saglabās, cer gids Jēkabs, pēc kura novērojumiem cietoksni apmeklē arvien vairāk cilvēku. Viņš norāda, ka apmeklētāju zināšanu līmenis ir augsts, kas liekot nopietni gatavoties ekskursiju vadīšanai.