Tie, kuri mani pazīst senāk, zina, ka vairākas īslugas 280 zīmēs esmu sarakstījis jau iepriekš. Šis būs mans pirmais solis pilnvērtīgas dramaturģijas virzienā. Visi notikumi un iesaistītās personas izdomātas.

Paveras priekškars.

Skatuve iekārtota kā Rīgas atbalsta centrs Ukrainas iedzīvotājiem Amatu ielā. Nebeidzamā rindā stāv pārgurušas, ar mantām apkrāvušās bēgles no Ukrainas ar bērniem pie sāniem. Ik pa laikam kāds no bērniem sāk raudāt, bet viņu māmiņas cenšas savaldīt emocijas, jo visas asaras jau sen izraudātas.

Teicējs:

“Ir 2022. gada 23. novembris. Kopš asiņainā Krievijas iebrukuma Ukrainā rit jau divi simti septiņdesmit otrā diena. Arī šodien kārtējo reizi pār Ukrainu lido okupantu raķetes, Kijivā dzirdami sprādzieni. Bojā gājuši trīs cilvēki, seši ievainoti.

Kopš 24. februāra okupanti nogalinājuši jau vairāk nekā 6500 civiliedzīvotāju, 415 no tiem bērni. Vismaz 10 tūkstoši ievainoto. Daudzkārt ziņots arī par izvarotām sievietēm un bērniem. Dodoties bēgļu gaitās, Ukrainu pametuši aptuveni astoņi miljoni iedzīvotāju – vairāk, nekā četras Latvijas...

Komentāri (3)
CopyLinkedIn Draugiem X