Taujāta, vai izstādes veidotāji varēja izvēlēties citu alternatīvu, lai novērstu šādu gadījumu, pētniece atzīmēja, ka, iespējams, pašvaldība varēja lūgt mākslas centru skaidrot sabiedrībai izstādes koncepciju un iekļaut papildu paskaidrojumu izstrādes aprakstā, tomēr darbu izņemšana no ekspozīcijas ir vērtējama kā radikāls solis.
"Gribu uzsvērt, ka šādos cenzūras gadījumos bieži vien darbi tiek izrauti no izstādes konteksta. Mākslas darbu fotogrāfijas cirkulē plašsaziņas līdzekļos, sociālajos medijos, bet mēs redzam tikai atsevišķus darbus. Vērtība ir iedziļināties visā izstādē, domā, ko mākslinieks izteicis savā koncepcijā, izstādes idejā," sacīja Traumane.
Runājot par to, kāpēc aizvadīto gadu laikā sabiedrībā pieaug sašutums par mākslas darbiem, piemēram, 2021.gadā diskusijas raisīja mākslinieka Kristiana Brektes murālis "Veltījums Džemmai Skulmei" uz Rīgas 40.vidusskolas sienas, pētnieces ieskatā, iespējams, laikmetīgajai mākslai vairāk ir jāmeklē dialogs ar sabiedrību un jāparedz skatītāja reakcija, lai arī skaidrotu mākslas darbus, mākslas procesus, kā kuratori izvēlas māksliniekus un viņu darbus.
"Tās ir arī zināmas konservatīvas tendences, kas patlaban ir aktualizējušās noteiktos reģionos, piemēram, Daugavpilī, kur pašvaldība sāk pārņemt garīdzniecības skatupunktu un rīkojas tās vārdā, kas, manuprāt, ir neizskaidrojama situācija. Satversme nosaka, ka baznīca ir atdalīta no valsts," pauda Traumane.