/nginx/o/2019/06/20/12283791t1hbab5.png)
Lietuvietei Irmai Balbieriūtei-Safinai kopā ar vīru Maratu, pārceļoties uz Seulu, bija iespēja savām acīm ieraudzīt, kāda ir Dienvidkorejas patiesā seja. Pēc diviem gadiem Seulā pārim piedzima bērns, kas bija lielākais prieks jaunajai ģimenei, taču Irmas dzemdību pieredze atšķiras no tām, kas dzirdētas tepat Baltijas valstīs vai Eiropā. "Kad es biju trešajā grūtniecības mēnesī un tikos ar savu dūlu, viņa man uzreiz aizrādīja, ka nedrīkstu pat par kilogramu vairs pieņemties svarā," pieredzē dalās Irma.
Irma un Marats pārcēlās uz Dienvidkoreju tieši pirms sākās Covid-19 pandēmija 2019. gadā, jo Irmas vīrs saņēma piedāvājumu strādāt kādu laiku tur uz vietas. "Kad ieradāmies, mēs ieraudzījām pavisam citu Koreju, nekā gaidījām," savas pirmās emocijas atceras Irma.
Tik tikko, kā pāris bija ieradušies, viņiem elpa aizrāvās no milzu iepirkšanās centriem un dažnedažādām kafejnīcām. Taču, laikam ejot, priekškars nokrita un atklājās pilnīgi cita aina.
"No sākuma Koreja var šķist ļoti pūkaina, baudāma un instagramīga. Bet ar laiku, uz vietas dzīvojot, tu iepazīsti patieso Korejas seju. Piemēram, tāpēc, ka es biju iebraucēja, neviens manikīra salons mani negribēja apkalpot. Mūsu paziņai neļāva apmeklēt sporta klubu. Kad es biju grūtniecības astotajā mēnesī, taksists no slimnīcas mani nevēlējās vest mājās, pat ņemt mašīnā ne," atklāti dalās Irma.
"Protams, tobrīd pasaulē plosījās Covid-19 pandēmija un korejieši arī bez pandēmijas ierobežojumiem ir ļoti noslēgta tauta. Viņi daļēji uzskatīja, ka tieši iebraucēji ir vainojami plašajā koronavīrusa izplatībā."
Marats piebalso, ka "cilvēki bieži vien romantizē Koreju un neredz tur valdošo ksenofobiju".