Kā kara dēļ palikt bez sabiedrotajiem jeb Centrālāzija atsakās dejot pēc Putina stabules (3)

Krievijas uzsāktais karš pret Ukrainu un agresorvalsts nespēja iekarot kaimiņvalsti ir nodemonstrējuši diktatora Vladimira Putina vājumu. Tas, savukārt, ir licis Centrālāzijas valstīm meklēt jaunus sabiedrotos, kuri būs daudz nozīmīgāki sadarbības partneri, ņemot vērā starptautiskās sankcijas un Krievijas ekonomikas izolēšanos no pasaules.

Lai arī Eiropas Drošības un sadarbības organizācija (EDSO) valstis pārmeta Kazahstānā, ka nesen notikušajās prezidenta vēlēšanās ir trūkusi konkurence, Eiropa tāpat neiebilst veidot ciešāku saikni ar Kazahstānu un citām Centrālāzijas valstīm.

Galvenais iemesls ir rast alternatīvu Krievijas energoresursiem. Oktobrī Centrālāziju apmeklēja Eiropas Padomes prezidents Šarls Mišels, bet novembrī tur ieradās Eiropas Savienības pārstāvis ārlietās un drošības politikā Žuzeps Borels. Turklāt, novembrī šo reģionu apmeklēja arī ASV valsts sekretāra palīgs Donalds Lū, kurš piedāvāja 25 miljonus dolāru tirdzniecības ceļu izveidei un investīciju piesaistei. ASV Valsts departamenta paziņojumā teikts, ka vizītes mērķis bija atbalstīt reģiona valstu neatkarību un teritoriālo nedalāmību.

Kazahstāna

Īpaši labi redzams, kā mainījusies attiecību dinamika starp Krieviju un Kazahstānu. Pēdējo mēnešu laikā valsts, kuras īpašumā ir ievērojami naftas krājumi, stiprina savu saikni ar Ķīnu, Turciju un Eiropu, kā arī ir atvērusi durvis simtiem Rietumu kompāniju, kuras pametušas Krieviju, reaģējot uz tās karu Ukrainā. Turklāt, Kazahstāna uzņēmusi desmitiem tūkstošus bēgļu no Krievijas, kuri vēlas izvairīties no piespiedu mobilizācijas.

Kazahstānas prezidents Kasims-Žomarts Tokajevs otrdien Parīzē tikās ar Francijas prezidentu Emanuelu Makronu, lai apspriestu abu valstu ekonomiskās un enerģētiskās attiecības, kā arī sadarbību izglītības jomā. Šī bija pirmā Kazahstānas līdera vizīte Francijā septiņu gadu laikā.

Turklāt, pretēji Kremļa vēlmēm, Tokajevs ne reizi vien neapšaubāmi izteicis atbalstu Ukrainas teritoriālajai nedalāmībai, atteicies jebkādi atbalstīt Krieviju karā un palīdzēt Krievijai apiet sankcijas. Tas Kremli sadusmojis, tādēļ Maskava ir centusies sodīt Kazahstānu.

Tādēļ Krievija vasarā uz laiku apturēja Kaspijas jūras naftas vadu, bet Krievijas propagandā arvien skaļāk izskanēja aicinājumi “pēc tam, kad būs tikts galā ar Ukrainu, denacificēt arī Kazahstānu”.

Tajā pašā laikā Putins ne reizi vien nepareizi izrunājis Tokajeva vārdu un izvairījās no tikšanās ar viņu Šanhajas sadarbības organizācijas samitā Uzbekistānas pilsētā Samarkandā. Analītiķi ir pārliecināti, ka tā nebija kļūda, bet gan apzināts mēģinājums pazemot Tokajevu.

Tomēr Tokajevs uz šādiem pazemošanas mēģinājumiem nereaģēja, jo viņš bija aizņemts ar citām lietām. Viņa darāmo lietu sarakstā bija tikšanās ar Ķīnas līderi Sji Dzjiņpinu, kuram Samarkandas samits bija pirmā ārvalstu vizīte kopš pandēmijas sākuma.

Ķīnas prezidents pauda stingru atbalstu Kazahstānas teritoriālajai nedalāmībai, un solīja arī sniegt palīdzību Kazahstānai. Līdzīgi rīkojās arī Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans, kurš oktobrī ieradās pie Tokajeva.

Turklāt, Tokajevs aicināja diversificēt Kazahstānas naftas maršrutus un iesaldēt virkni ar projektiem, kuros iesaistīta Krievija. Turklāt, Kazahstāna ļāvusi patverties no piespiedu mobilizācijas bēgošajiem krievu vīriešiem.

Pēc kazahu ekspertu teiktā, Kazahstānas sabiedrība ir Ukrainas pusē, un kazahi baidās, ka viņus var gaidīt tāds pats liktenis kā ukraiņus, jo valsts ziemeļos liela daļa iedzīvotāju ir etniskie krievi (kurus krievu propaganda jau aicina “aizsargāt no fašistiem”).

“Pēc visiem šiem Krievijas ierēdņu aizvainojumiem pret Kazahstānu, kuros pausta atklāta necieņa pret Kazahstānu kā valsti, cilvēki ar ļoti lielu piesardzību raugās uz attiecībām ar Krieviju,” saka kazahu analītiķis Dimašs Alžanovs.

Centrālāzijas valstis

Ne tikai Tokajevs atsakās dejot pēc Putina stabules. Interesanti ir tas, ka Šanhajas sadarbības organizācijas samitā Uzbekistānā, kas notika septembra vidū, bija ieradušies Indijas, Turcijas, Azerbaidžānas un Kirgizstānas līderi. Viņi visi lika Putinam uz sevi gaidīt. Lai gan parasti tieši Putins ir tas, kurš labi zināms ar “diplomātisko necieņas žestu”, kavējot tikšanos ar citiem līderiem, piemēram, karalieni Elizabeti II, kura gaidīja 14 minūtes.

Nedrīkst arī aizmirst nesen notikušo Kolektīvās drošības līguma organizācijas (KDLO) sanāksmi. Tajā Armēnijas Nikols Pašinjans atklāti izteica neapmierinātību par KDLO atbalsta trūkumu Armēnijai tās konfliktā ar Azerbaidžānu. Viņš atteicās parakstīt sanāksmes gala deklarāciju un apzināti turējās pa gabalu no Putina kopīgās fotografēšanās laikā.

Pagājušajā nedēļā Parīzē ar Makronu tikās arī Uzbekistānas prezidents Šavkats Mirzijevs. Oktobrī Kirgizstānas prezidents Sadirs Žaparovs neieradās uz Putina dzimšanas dienas svinībām, kā arī uz Neatkarīgo Valstu Sadraudzības samitu Sanktpēterburgā. Žaparovs bija tik saniknots par to, ka Tadžikistānas spēki iegāja viņa vadītās valsts teritorijā, ka viņš atcēla KDLO kopīgās mācības.

Visuzskatāmākais piemērs, kā publiski Putins tika “atsēdināts malā”, bija Tadžikistānas prezidenta Emomali Rahmona paziņojums. Rahmons ir tuvs Putina sabiedrotais no nabadzīgākās postpadomju telpas valsts. Oktobrī samitā Astanā Rahmons izteica Putinam brīdinājumu, ka “nav vērts ignorēt mazās valstis”.

Viņš uzsvēra, ka “Tadžikistāna vienmēr ir cienījusi Krieviju, taču tā vēlas, lai Krievija arī cienītu Tadžikistānu, un lai tā neattiecas pret Centrālāzijas valstīm tā, it kā tās joprojām būtu PSRS sastāvā”.

Sabiedrotie ir svarīgi

“Carnegie Endowment for International Peace” analītiķis Temurs Umarovs norāda, ka Krievija pagaidām nav zaudējusi cīņu pret Ķīnu par ietekmi Centrālāzijā, taču Pekinas vēlme investēt dzelzceļā un dažādos cauruļvados uz šo reģionu pieaug.

“Domāju, ka neizbēgami tuvojas laiks, kad Krievija nākotnē savas pozīcijas Centrālāzijā zaudēs,” saka Umarovs.

Ir skaidrs, ka Rietumi, iespējams, nekad nekļūs ietekmīgāki par Krieviju un Ķīnu šajā reģionā, taču Rietumu “popularitātes pieaugums” ir licis Maskavai nervozēt.

Kad Borels bija Kazahstānā, tad viņš brīdināja par bīstamībām, kādas rodas, ja ir atkarība no viena vienīga partnera, “arī neraugoties uz kopīgo vēsturi vai ģeogrāfiju”. Novembrī Eiropas Savienība un Kazahstāna parakstīja vienošanos par sadarbību “zaļā ūdeņraža” un reto metālu piegāžu jomā.

“Krievijai vairāk nekā jebkad agrāk ir vajadzīgas Centrālāzijas valstis, jo Krievija kļūst arvien izolētāka. Tieši tāpēc katra valsts, kura turpina sadarboties ar Krieviju, tā kļūst arvien svarīgāka Maskavai,” skaidro Umarovs.

Iespējams tieši tādēļ Putins, aicinot Tokajevu apmeklēt Maskavu pirms došanās uz Parīzi, beidzot izrunāja pareizi Kazahstānas līdera vārdu.