Rau, cik jauki – deputāti un ministri varēs rezervēt biļetes uz Dziesmu un deju svētkiem. Prieks par viņiem, kopš pārstāju dziedāt korī, pašam nav izdevies dabūt biļetes un skatīt svētkus dzīvajā. Protams, tā reāli ir mana problēma, nevis viņu vai kāda cita.
Lai arī cienu un ļoti augstu vērtēju atklātību, man šķiet, ka šī tiešām varēja būt tā reize, kad deputātiem kaut kur aizkulisēs klusītēm iešķiebj tās biļetes un miers, varēja par šo blatu skaļi neklaigāt. Jo it kā taču būtu loģiski, ja simts galvenie valsts priekšstāvji apmeklētu valsts svarīgāko kultūras notikumu.
No otras puses – kad es iedomājos, ka Grevcova, Rosļikovs, Burovs, Čulkova, Jencītis, Šlesers, Liepiņa, Krištopans, Rajevs, Šmits un citi ģēniji varētu biļetes dabūt bez rindas, prieks no sejas pazūd. Bet lai nu būtu, arī tam spēju tikt pāri, jo īsti neticu, ka viņus interesē koru mūzuka.
Bet, lūk, tā vietā, lai vienkārši izrakstītu sev biļetes, šis tika padarīts par publisku pasākumu. Un vakara nagla šoreiz bija Valsts prezidenta kancelejas pārstāve Sarmīte Ēlerte. Citēšu fragmentu no kolēģu publicētā raksta: