Ja Kosovas ziemeļos dzīvojošajiem serbiem parādītu kopā saāķētu īkšķu un izvērstu pirkstu kombināciju jeb Albānijas ērgļa simbolu, tad, kā minimums, varot norauties ar akmeņiem. Tieši tāpat, ja albāņiem Kosovas dienvidos demonstrētu serbu trīspirkstu zīmi.

Ārēji šķietamais miers Kosovā – valstī, kuru pirms 23 gadiem mocīja karš un kas savu neatkarību no Serbijas pasludināja 2008. gadā, var acumirklī uzliesmot un atkal izvērsties par asinsizliešanu. Latvijas miera uzturēšanas kontingenta KFOR komandieris pulkvežleitnants Ģirts Savins situāciju Kosovā raksturo kā stabili saspringtu. Kā gailošu ugunskuru, viss atkarīgs, ko uzgāzīsi tam virsū, ūdeni vai benzīnu.

Sadursmes Kosovā, it sevišķi serbu apdzīvotajos ziemeļos, var sākties momentā. Parasti tie ir labi organizēti un iepriekš rūpīgi plānoti nemieri. Tikko apsekots un šķietami mierīgs KFOR patruļu maršruts pēc karavīru aizbraukšanas pēkšņi var kļūt par nemieru epicentru, pilnu ar cilvēkiem un smago tehniku. Šādi nemieri ir labi organizēti un parasti tiek organizēti no Serbijas.

Serbu apdzīvotie Kosovas ziemeļi nav norobežoti ar kādu acīmredzamu robežšķirtni, kaut uzreiz ir skaidrs, ka sākusies cita teritorija, – Serbijas karogu jūra, Putina portreti, Z burti un pret NATO vērsti nievājoši saukļi. Te acīm redzams ir prokrieviskais sentiments. Iebraucot serbu apdzīvotajos Kosovas ziemeļos, uzreiz top skaidrs, ka miers starp Kosovas albāņiem un serbiem nav iespējams. Vismaz tuvākajā laikā.

Pirms 23 gadiem, 1998. un 1999. gadā Kosovā albāņi karoja pret serbiem un Dienvidslāvijas armiju. Diplomātiskās sarunas par asinsizliešanas pārtraukšanu nedeva rezultātus, un tikai pēc 11 nedēļu gariem gaisa uzbrukumiem NATO panāca miera līguma ar Dienvidslāvijas valdību parakstīšanu un tās karaspēka izvešanu. Kosovas etnisko albāņu un etnisko serbu naids, it sevišķi pēc kara, bija kļuvis tik liels, ka mieru pēckara reģionā varēja nodrošināt tikai starptautisku miera uzturētāju klātbūtne.

Komentāri
CopyLinkedIn Draugiem X