Ne acīm redzamas, bet joprojām eksistējošu seno tradīciju atblāzmas var novērot mūsdienu kosoviešu dzīvē. Īpatnēji ir dzirdēt Vulnetu savu tēvu saucam par onkuli. Vēl 80. un 90. gados dzimušajiem bērniem tēvi bija teju sveši cilvēki. Tēvi mājās bija reti viesi, pārsvarā prom darbos ārzemēs. Ja strādāja netālu, tad mājās iegriezās tik paēst un pārnakšņot. Bērni dzīvoja bez tēviem. Pazīstamais, tomēr svešais cilvēks bērniem bija vairāk kā tāds onkulis, nevis tēvs, tāpēc Kosovā dēli un meitas savus tēvus sauca par onkuļiem.

Nesen Vulnets tēvam jautāja: vai viņš var atcerēties kādus dzīves brīžus, kad bijis priecīgs un laimīgs kopā ar dēlu? Pēc 30 minūšu ilgām pārdomām viņa tēvs bijis spiests atzīt, ka neko tādu nespēj atcerēties.

Komentāri
CopyLinkedIn Draugiem X