Kosovas neatkarību bieži patīk piesaukt Vladimiram Putinam. Ja starptautiskā sabiedrība atzīst Kosovu, kāpēc gan tā nevarētu atzīt Krimas un tā saukto Luhanskas un Doneckas republiku neatkarību? Krievija gan ir viena no valstīm, kas pati nav atzinusi Kosovu, ir Serbijas sabiedrotā un Kosovas serbu minoritātes kulta objekts – serbu apdzīvotajos ziemeļos uz ielām ir izlīmēti Putina portreti, redzami Z burti, serbu karogu jūrā – arī Krievijas karogi. Baumo, ka pirms Ukrainas kara serbu apdzīvotajos ziemeļos esot arī manīti Vagner kaujinieki.

Savukārt Kosovas albāņi ir Amerikas fani. Brīžiem te pārņem sajūta, ka atrodies mazajā Amerikā, – kopā sašūti Kosovas un Amerikas karogi, bijušā ASV prezidenta Bila Klintona bulvāris un statuja, tagadējā ASV prezidenta dēla vārdā nosaukta iela, skulptūras amerikāņu politiķiem, mini Brīvības statuja uz policijas iecirkņa jumta, pēc amerikāņu modes šūtas Kosovas policistu formas. Galvaspilsētā Prištinā ir pat apģērbu veikals, kas nosaukts par godu Hilarijai Klintonei. Vietējie runā, ka Kosovas politiķu sievu iecienītais veikals tā īpašnieci ir padarījis par ļoti turīgu sievieti.

Kosova atstāj grūti saprotamas un arī nepabeigtas valsts iespaidu. Daudz iesāktu, bet ne līdz galam novestu procesu. Ceļu kvalitāte Kosovā ir laba, bet pilns ar pusgataviem tiltiem, viaduktiem, ceļu posmiem. Modernie apļveida krustojumi satiksmes uzlabošanai iecerēto efektu nedod, jo kosovieši šādu krustojumu nozīmi nav sapratuši – no apļa izbraukt mēģina visās joslās braucošie, un tas rada milzīgus sastrēgumus. Pagrieziena rādītājus te lieto retais, bet ceļu policistus, šķiet, interesē tikai viens – ātruma pārkāpēju tvarstīšana. Par 14 gadus veco valsts karogu te populārāks ir sarkanais Albānijas karogs ar divgalvaino ērgli. Kosovas valūta ir eiro, bet serbu apdzīvotajos ziemeļos norēķināties var ar Serbijas dināriem.