Profesore: Skolām bērni ar problēmām nav vajadzīgi

Pēc viņas teiktā, Latvijā nepastāv vienots audzināšanas modelis, turklāt pastāv uzskats, ka "bērni izaugs tāpat".

Putniņa norādīja, ka tas, par kādu cilvēku bērns kļūs pieaugot, ir atkarīgs no bērna audzināšanas ģimenē. Piemēram, ir vecāki, kas ārkārtīgi kontrolē bērna dzīvi, pārbauda katru soli, savukārt citas attiecības tiek konvertētas naudā, par miskastes iznešanu piešķirot vienu eiro. Tāpat ir ģimenes, kurās attiecības ir līdzvērtīgas, proti, cieņa ir savstarpējo attiecību rezultāts.

Viņa atzīmēja, ka nereti cilvēki uztraucas par to, ka pazūd ģimenes vērtības vai to nav vispār, un vaimanas par to palīdz slēpt attiecību prasmju neesamību, kas rezultējas zemajos statistikas rādītājos par to, ka Latvijā ir ārkārtīgi īss laulību ilgums un ka cilvēki nespēj uzturēt noturīgas attiecības.

"Nereti arī uzskatīts, ka cieņa ir kas tāds, kas cilvēkam pienākas pēc hierarhijas.

Piemēram, veci cilvēki un skolotāji jāciena, jo viņi atrodas hierarhijas augstākajā pakāpē, savukārt bērnam automātiski pienākas mazāk cieņas. Ģimene var funkcionēt, ja ir gan hierarhisks tās modelis, gan vienlīdzīgs, taču vienlīdzīgajam ir nepieciešama prasme," skaidroja Putniņa.

LU Juridiskās fakultātes profesore Sanita Osipova skaidroja, ka ir daudz kontrolējošu vecāku, kuru bērni piepilda to sapņus. Rezultātā vecāki ieceļ bērnus par saviem "saimniekiem", un, kad viņi pieaug, tad jūtas parādā. Proti, kontrolējošie vecāki atņem bērnam iespēju pieaugt un pašam izvērtēt riskus dzīvē, norādīja Osipova.

"Kad gadās pasprukt no rokas, tad šie bērni ir daudz apdraudētāki nekā tie, kas lēnā garā auguši, iepazīstoties ar riskiem. Šādi stingrie vecāki rada liekuli vai nomāktu personību, jo gudrākie un jestrākie bērni iemācās ļoti ātri apiet šīs sistēmas. Arī tas gan deformē personību tāpat kā tiem bērniem, kuri salūzt un pakļaujas vecāku kontrolei," sacīja Osipova.

Putniņa piebilda, ka dažādo vecāku audzināšanas metožu dēļ nereti parādās konflikti skolās un bērnudārzos un arī vardarbība vienaudžu vidū.

Piemēram, ja bērni, kuri auguši vienlīdzīgā ģimenē, mēģina līdzīgas attiecības veidot arī skolā un ar pedagogiem, tad tie, kas nāk no kontrolējošas, hierarhiskas ģimenes, reaģē uz aizrādījumiem tikai tad, ja skolotājs "kliedz uz viņiem paceltā balsī".

Biedrības "Resiliences centrs" nometņu programmu vadītājs Kārlis Mednieks atzīmēja, ka ne vienmēr jaunieši spēj atpazīt visas emocijas un tās kontrolēt. Šādos gadījumos tiek aizmirsts, kas ir cieņa, ieslēdzas aizsardzības režīms un dusmas. Viņš stāstīja, ka nereti arī jaunieši ir saņēmuši pārmetošus komentārus no skolotāju puses, piemēram, par nevīžīgo izskatu vai uzvedību, kas radījusi sliktu pašsajūtu viņiem pašiem un iespēju pasmieties par to apkārtējiem. Viņa vērtējumā, skolotājam nebūtu jāizsaka skaļi šāda veida aizrādījumi skolēnam, bet gan jāaprunājas vēlāk vai jāmeklē cits veids, kā risināt jautājumu, jo pretējā gadījumā pedagogs pats kļūst par varmāku, neapzināti aizskarot bērna pašcieņu.

Patlaban skolās tipiskākais problēmrisinājums ir atbrīvoties no bērna, kas rada problēmas, pārceļot to uz citu skolu. Putniņa sacīja, ka, ja bērni "bīdās" no vienas pašvaldības uz otru, informācija par viņiem pazūd, taču jābūt neitrāliem resursiem, kas nav saistīti ar skolu un varas iestādēm, un kur visas iesaistītās personas var vērsties pēc palīdzības.

"Koriģējot vecāku uzvedību, sadarbojoties pedagogiem, arvien mazāk bērnu nonāks nākamajos posmos - nelabvēlīgajos apstākļos. Problēmas sākas arī normālās ģimenēs, un tas ir jāpamana agrīni, jo risināt jautājumus pusaudžu vecumā ir grūti. Nepieciešama izglītošana, kā nostāties pret vardarbību, kā arī par to, ka bērnam ir tiesības runāt par savām interesēm un ziņot, ja kaut kas nav normāli," uzsvēra Putniņa.