/nginx/o/2022/01/19/14317465t1h6434.jpg)
Pagājusi nedēļa, kopš “Doždj” tika liegta pieeja kabeļtelevīzijai Latvijā. Šajā laikā visas iesaistītās puses (un ne tikai tās) izteicās par situāciju. Daži komentāri bija emocionālāki, daži ne tik ļoti. Kanālam bija arī dedzīgi atbalstītāji, kas salīdzināja NEPLP ar Krievijas mediju regulatoru, un tikpat dedzīgi pretinieki, kas aicināja "Doždj" žurnālistiem pēc iespējas ātrāk atņemt Latvijas vīzas. Tagad, kad kaislības norimušas, gribētos ar vēsu prātu paskatīties uz situāciju un saprast, kas īsti notika un kas mūs sagaida.
Sākt vēlētos ar šādu citātu:
«Gan Kotrikadzes kundze, gan Dzjadko kungs ieņēma diezgan saprotamu nostāju. Viņi skaidri noteica akcentus un pieņēma atbilstošus lēmumus, tajā skaitā vadības ziņā. Man šķiet, ka principā viņi izskaidroja savu pozīciju, un tā ir absolūti pretkara un proukrainas.»
Ja jums šķiet, ka to teica kārtējais «labais krievs», kurš, kā zināms, sirds dziļumos sapņo par Krievijas tankiem Rīgas ielās, tad steidzos nomierināt: tā uzskata Ukrainas prezidenta administrācijas vadītāja padomnieks Mihailo Podoļaks. Turklāt tā viņš komentēja ne kanāla redakcijas, ko Putina režīms represējis pēdējos desmit gadus, pārcelšanos uz Latviju, bet Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) lēmumu šim kanālam atņemt apraides licenci.
Iemesls ir diezgan nopietns: īsumā, iestādes acīs «Doždj» draud valsts drošībai. «Sanāk, viens no galvenajiem ierēdņiem valstī, kurai uzbrūk Latvijas pastāvēšanas lielākais apdraudējums, varētu maldīties un patiesībā «Doždj» ir Kremļa rupors?» iedomājos es. Par laimi, lēmumam bija pievienots 14 lappušu garš skaidrojums.