Iepirkties tā sauktajās humpalās ir stilīgi, īpaši jaunu cilvēku vidū. Viņi par lietotu apģērbu gatavi maksāt salīdzinoši daudz. Līdztekus izpratnei par to, kas ir vai nav modē, bieži izskan zaļās domāšanas idejas. Tikmēr Latvijā no citām valstīm tonnām vien ieplūst lietots apģērbs, kas, lai gan vēl valkājams, varētu tikt uzskatīts arī par “gandrīz atkritumiem”. Un lai nu kā, bet atkritumu mums jau pašiem pietiek, tāpēc uz patērētāju pleciem arī gulstas atbildība par šī modes kliedziena (kas nemaz nav tik jauns) pareizu šķirošanu.

Kad man parādījās interese katru dienu uzvilkt mugurā kaut ko citu, bet neparādījās pietiekami liela rocība, lai to atļautos, arī mēs ar draudzenēm reizi pa reizei ieklīdām šajos veikalos, taču meklēt tur īsti nebija ko. Pāris T krekli no kāda vismaz dzirdēta ražotāja, zamša cepure ar nagu, no kuras nekādi nevarēju dabūt ārā veca cilvēka smaku… Viss. Toreiz, cik atminos, neviens ar humpalu pirkšanu nelielījās, turklāt humpalās pirktajam vajadzēja izskatīties tā, it kā tas būtu vienkārši skapī aizkavējies apģērba gabals, kas pirms dažiem gadiem atvests no šopinga kaut kur Berlīnē un “aizkritis aiz atvilktnes”. Tā vismaz es to atceros. Šobrīd paziņojums “es iepērkos tikai lietoto apģērbu veikalos” vai “soma ir Gucci, bet mētelis – vintāža” pat vairs neliek ieplest acis.