No spridzekļa Gaujā līdz dīvainākajai vietai Rīgā. Daži piedzīvojumi 2022. gadā

JAUNĪBAS KĻŪDA, KAS PŪST TALLINAS IELAS MALĀ, – KAMINCIJA NAMS

Diemžēl Rīgā netrūkst arhitektūras pērļu, kas nepelnīti aizmirstas pūst ielu malās, pilsētu pakšos, mežos un pļavās. Sirdī viešas skumjas, kad redzi, kā uz kāda nama sienas drūp Riharda Maura skulptūra vai sašķiebies pilsētas centrā sērīgi stāv unikāls, teju simts gadu sens “pasaku namiņš”. Kamincija nams Tallinas ielas malā ir viens no tādiem arhitektūras paraugiem, kam diemžēl nav izdevies saņemt pelnīto cieņu un restauratora pieskārienu.

Rūpīgāk izpētīt namu un tā vēsturi devos kādā saulainā marta pēcpusdienā, kad par spīti pavasarīgajam laikam nams izskatījās skumjāks kā jebkad.

IZDAUZĪJOS PA BREKŠIEM, APSKATĪJU SMERDELI UN IZSĒDĒJU VISAS RIEPAS

Krietni jestrāk gāja kādā maija dienā, kad ar pastaigu biedru kāpām autobusā un devāmies uz vēl neapgūtu Rīgas rajonu – Brekšiem. Izdauzījāmies pamatīgi, goda vārds. Aplūkojām Brekšu muižas graustu, izstaigājām tūkstoš takas, kas kā čūskas caurvij visu noslēpumaino rajonu, ieklīdām vietā, kur gājējs nav vēlams, iebridām milzīgā kartupeļu laukā un satikām ārkārtīgi ieinteresētu ezi.

Ikvienam iesaku tādā veidā apgūt Rīgas vai jebkuras pilsētas rajonus. Var sanākt brangi piedzīvojumi.

KAS GUĻ GAUJAS DZĪLĒS? NEIZTIKĀM BEZ POLICIJAS...

Pavisam noteikti mans gada iespaidīgākais un nervus kutinošākais notikums. Ar krietno mākslinieku un fotogrāfu Janku joka pēc nolēmām aizšaut līdz Gaujai, lai palūkotu, ko no tās iespējams izmakšķerēt ar paprāvu magnētu. Izvilku naglu jūru un armatūras saišķus, bundžas un pat naudu. Tomēr tad magnētu Gaujas rīklē sūtīja Janka un uzreiz izvilka neizšautu baļķēna lieluma kara lādiņu. Nācās saukt policiju, skaidroties un galu galā – neuzsprāgt. Viss ir labs, kas labi beidzas, tāpēc gada izskaņā ļoti priecājos, ka vasarā izdevās sazīmēt tādu, lūk, piedzīvojumu.

NEJAUŠI NONĀCU DĪVAINĀKAJĀ VIETĀ RĪGĀ

Goda vārds, šoruden man jau sāka likties, ka Rīgu vismaz šaipus Daugavas esmu izstaigājis krustu šķērsu un īpaši pārsteigt mani nespēs vairs nekas. Dieviņ tētīt, kā es maldījos! Dzenot pēdas akmens lācim ar medus podu, es nonācu pagalam dīvainā vietā. Gluži kā trilleros. Gluži kā pēc zombiju apokalipses.

Jā, Saules dārzs Mežaparkā mani tiešām pārsteidza. Varbūt tā bija kaut kāda apstākļu un laikapstākļu sakritība vai paša emocionālais stāvoklis, tomēr todien es atmiņā iededzināju neaizmirstamu dienu un brīnumaini dīvainu vietu.

"VIENS SITIENS, JA TE KĀDS IR, DIVI, JA NAV". PĀRDABISKAIS KATVARU MUIŽAS PARKĀ

Ar jau pieminēto mākslinieku, fotogrāfu un kolēģi Janku esam nolēmuši par visām varītēm kādreiz sastapties ar pārdabisko un pamatīgi nobīties, tāpēc nakts melnumā mēdzam doties uz dažādām baisām vietām. Lūk, piemēram, reiz tumsā tupējām Stūra mājas pagrabos, bet citreiz vieni nakts aizsegā tikā atstāti baznīcā Lubānā. Citreiz atkal naktī klaiņojam pa kapiem vai sēžam starp sarkofāgiem kungu kapenēs. Šoreiz devāmies uz mistisko Katvaru muižas parku, kur, kā cerējām, naktī sastapsimies ar kungu rēgiem vai vismaz kādu veli. Vai mums tas izdevās? Lasi rakstā.

Jācer, ka 2023. gads piekaus 2022. gadu un būs jaukāks, maigāks un jautriem piedzīvojumiem un derīgām pieredzēm bagātāks. Plāni man ir lieli – gan nobīties un nopriecāties, gan atrast daudzus kapus un apciemot daudzus dzīvos. Lai sokas!