:format(webp)/nginx/o/2021/09/15/14071167t1h342b.jpg)
Klāt 1. janvāris – diena, kad sirgt ar paģirām drīkst bez sirdsapziņas pārmetumiem, tomēr reizē arī diena, kad paģiru šaušalās mēs sev un citiem apsolām, ka sāksim sportot, ēdīsim veselīgāk, atmetīsim smēķēšanu, lasīsim vairāk grāmatu un, protams, beigsim dzert. Tā ir diena, kad mēs gandrīz oficiāli varam neko nedarīt un, grimstot dīvānā, reizē grimt eksistenciālās pārdomās par dzīvi, nāvi un ciešanām. Ja tu šobrīd – dies pasarg! – mokies ar paģirām, tad nenokar degunu un lasi tālāk, jo man kabatā ir daži līdzekļi.
“No kā bītin bijos, nu notiek; no kā baiļojos, nu nāk man! Nav miera, un nav miega, atpūtas nav, mokas klāt!” (Ījaba grāmata 3:25). Lai arī šis citāts bieži tiek izmantots saistībā ar depresiju, piemēram, Viljama Stairona esejā “Vien tumsa saredzama” par savas dzīves drūmākajiem mirkļiem smagas depresijas gūstā, tomēr allaž to atminos arī brīžos, kad virs manas galvas ausis drūms paģiru rīts.