Nosaukts 2023. gada putns

Lakstīgala ir uzskatāma arī par ukraiņu iemīļotu dabas simbolu, kuram ir būtiska vieta šīs tautas kultūrvēsturiskajā identitātē.

"Saklausot pavasarī dabā lakstīgalas dziesmu, šogad aicinām ne tikai baudīt šī putna pievilcīgo balsi, bet arī aizdomāties, kā katrs no mums var atbalstīt Ukrainu un ukraiņus, un viņu centienus pēc neatkarības," uzsver LOB ornitologs Andris Dekants.

Viņš piebilst, ka šī ir viena no retajām reizēm, kad Gada putna lomā ir dziedātājputns, kuru neraksturo izteiksmīgs spalvu tērps, bet gan spilgta dziesma. Līdz ar to iedzīvotāji aicināti dabā ne tikai pamanīt, bet arī sadzirdēt putnu balsis un censties atpazīt tās.

Lakstīgala ir 15 līdz 17 centimetrus garš, blāvi pelēkbrūns dziedātājputns, kurš ligzdo biezā, mitrā, ēnainā lapkoku mežā, bieži lazdu audzēs, krūmos un ūdens piekrastes krūmājā, arī biezos dārzos un parkos. Lakstīgala, kas ir tālais gājputns, no ziemošanas vietām Āfrikā vidēji atlido 30.aprīlī, līdz ar to visbiežāk putna balsi var klausīties maijā un jūnijā, lielākoties naktīs, lai gan pastāv iespēja lakstīgalu dzirdēt arī dienas laikā.

Lakstīgalas dziesma, ko nereti raksturo kā pogošanu, ir ļoti skaļas mēles klakšķināšanas un burbuļojošu skaņu virknes, kur pantus bieži ievada daži domīgi, asi svilpieni.

Ja putns ir uztraucies, tad dzirdams ir griezīgs, nelocīts svilpiens "ī(h)p", arī čīkstošs, ass "errr". Dziedot lakstīgala visbiežāk sēž krūmu vai koku lapotnē. Klusās naktīs lakstīgalas pogošana ir dzirdama pat kilometriem tālu. Lakstīgalas balss ieraksti, kuri veikti Latvijā, pieejami "

Lakstīgala barojas ar bezmugurkaulniekiem pārsvarā uz zemes, tāpēc tai ir būtiska trūdvielām bagāta augsne, ko sedz trūdošās lapas. Šie putni ligzdo, reizēm sezonas laikā arī atkārtoti, visbiežāk vienā un tajā pašā apkaimē parasti uz zemes labi noēnotā vietā bļodveida formas ligzdā. Dējumā ir četras līdz piecas pelēkzilas olas ar raibumiņiem. Iesākoties mazuļu barošanas laikam, lakstīgalas dziesmas apklust.

"Putnu uzskaišu rezultāti atklāj, ka kopš 2005.gada esam zaudējuši ceturtdaļu lakstīgalas populācijas," uzsver Latvijas Universitātes asociētais profesors Ainārs Auniņš. Kā vienu no iespējamajiem iemesliem biologs min klimata pārmaiņas. Lakstīgala līdz šim ir bijis klasisks Baltijas reģiona putns.

Klimatam topot siltākam, sugas izplatības areāls, visticamāk, šīs simtgades laikā atkāpsies tā, ka lakstīgala Latvijā būs sastopama jau vairs tikai caurceļošanas laikā - pavasaros un rudeņos -, bet vietā ienāks rietumu lakstīgala (Luscinia megarhynchos), kas pašlaik ligzdo pārējā Eiropas daļā.

Tāpēc īpaši svarīgi ir audioieraksti, jo var palīdzēt pamanīt rietumu lakstīgalas klātbūtni Latvijas dabā, jo abu putnu dziesmās ir saklausāma zināma līdzība.

Lai palīdzētu apzināt lakstīgalas izplatību Latvijā, LOB aicina maijā un jūnijā veikt putnu balsu audioierakstus un, norādot konkrētu to veikšanas laiku un vietu, iesūtīt uz e-pastu "atlants@lob.lv". Tāpat LOB aicina ikvienu ziņot par lakstīgalu novērojumiem portālā vai mobilajā lietotnē "Dabasdati.lv", jo tie būs vērtīgi dati jaunajam Latvijas ligzdojošo putnu atlantam.

Drīzumā LOB izziņos arī tradicionālo "Gada putna 2023" zīmējumu konkursu, kurā būs aicināts piedalīties ikviens interesents - kā mazi, tā lieli -, radot savus vizuālos stāstus par lakstīgalu.

Gada putna akciju LOB rīko jau 28. reizi. Iepriekš par gada putniem izvēlēti ir grieze (1996), vakarlēpis (1997), zaļā vārna (1998), mazais ērglis (1999), ķīvīte (2000), ūpis (2001), lielais ķīris (2002), rubenis (2003), baltais stārķis (2004), ziemeļu gulbis (2005), lauka piekūns (2006), melnā dzilna (2007), melnais stārķis (2008), jūraskrauklis (2009), mednis (2010), meža pūce (2011), jūras ērglis (2012), kākaulis (2013), pupuķis (2014), dzeltenais tārtiņš (2015), dižraibais dzenis (2016), dzeltenā cielava (2017), pļavu tilbīte (2018), mežirbe (2019), zivju dzenītis (2020), laukirbe (2021), svīre (2022).