Brīdī, kad cilvēks nomirst, viņa ķermenis sāk sadalīties, jo šūnas iet bojā un tās sāk iekarot baktērijas. Interesanti uzzināt – cik ilgs laiks nepieciešams, lai līķis sadalītos pilnībā?
Cik ilgi sadalās līķis? (1)
Lai arī sadalīšanās process sākas jau dažas minūtes pēc cilvēka nāves, pastāv vairāki mainīgi apstākļi, kas var ietekmēt to, cik ātri tas notiek, piemēram, apkārtējās vides temperatūra, augsnes skābums un materiāli, no kā veidots zārks.
Tiesa, vidēji ķermenis, kas apglabāts standarta zārkā, sāk sadalīties gada laikā, bet, lai tas sadalītos pilnībā, nepieciešami līdz pat desmit gadiem. Protams, pāri paliekot skeletam, vēstīts zinātnes izdevumā “Live Science”.
Pati sadalīšanās ir relatīvi vienkāršs process. Kad iestājas nāve, apstājas asinsrite un mirst šūnas. Procesā, ko dēvē par autolīzi, šūnas izdala enzīmus, kas savukārt sadala pašas šūnas, ogļhidrātus un proteīnus.
Pūšana jeb organisko vielu sadalīšanās bez skābekļa ar baktēriju, sēņu vai citu organismu palīdzību var 18 stundu laikā pēc nāves ķermeni padarīt zaļganu, likt tam piepūsties un nepatīkami ost. Pūšana paātrinās, ja ķermenis atrodas siltā vidē. Tieši tāpēc cilvēku līķi līdz bērēm tiek turēti vēsās vietās.
Šajā uzpūšanās stadijā āda var sākt plīst, uz tās var veidoties čūlas, kā arī acīm var atklāties zaļganmelni asinsvadi. Beigu beigās ķermenis pārplīst un tajā iemājo dzīvība, piemēram, kukaiņi un mikrobi, kas apēd mīkstos audus, līdz pāri paliek tikai skelets.
Lai palēninātu sadalīšanos, iebalzamēšanas speciālisti mēdz nolaist asinis un citus ķermeņa šķidrumus, aizstājot tos ar iebalzamēšanas šķidrumiem, kas tiek injicēti vēnās. Šīs ķīmiskās vielas aptur baktēriju aktivitāti, neļaujot tām sadalīt ķermeni. Lai arī iebalzamēšana ir visai ierasta prakse, dažās reliģijās tā tiek uzskatīta par cilvēka līķa apgānīšanu.
Iebalzamēšana tiešām daudz ko maina. Lūk, piemēram, 1963. gadā tika iebalzamēts un apglabāts noslepkavotais pilsoņtiesību aktīvists Medgars Everss. 1991. gadā viņa līķis tika izrakts, lai iegūtu pierādījumus par slepkavību. Izrādījās, ka viņa ķermenis bija tik labi saglabājies, ka to atļāva aplūkot pat viņa dēlam.
Arī apglabāšanas vietai ir nozīme. Ja zārks ir apglabāts skābā augsnē, tas sabruks ātrāk, ļaujot insektiem piekļūt līķim, kas sadalīšanās procesu paātrinās.