Ašeradens: Nesamērīgas minimālās algas raušanas uz augšu dēļ cilvēki var vispār izkrist no darba tirgus (4)

Caur šo budžetēšanas procesu mums ir noteiktā veidā jāizved valsts cauri vienai ļoti komplicētai makroekonomiskajai situācijai. 2022.gada inflācijas līmenis ir gandrīz 17%, šogad [tiek prognozēti – red.] ap 8%. Tātad ir ļoti augsta inflācija. Bet attiecībā uz ekonomisko izaugsmi jānorāda, ka inflācija šobrīd no Eiropas Centrālās bankas puses tiek bremzēta, ceļot kapitāla cenu. Tiek paaugstināta interešu likme par aizņemto kapitālu, un pretī mēs redzam to, ka ekonomika sāk stāties. Tātad mēs ejam recesijā iekšā. Šobrīd ir jau otrais ceturksnis, kurā mēs redzam to, ka ekonomika samazinās. Plāns ir sabremzēt ekonomikas izaugsmi pirmajā pusgadā un tad atgriezt to.

Tajā pašā laikā ideja ir sabremzēt ekonomikas izaugsmi, samazinot arī inflācijas izaugsmi. Tas ir ārkārtīgi sarežģīts manevrs. Ja mēs izdarīsim kādu kļūdu, tad, visticamāk, mēs nonāksim situācijā, kad būs gan augsta inflācija, gan zema ekonomikas izaugsme.

Ekonomika būs recesijā. Ekonomikas terminos to sauc par stagflāciju, tā ir komplicētākā situācija ekonomikā. Tas lielais jautājums ir, kā izvadīt cauri tautsaimniecību un valsti šai situācijai cauri un panākt to, ka jau 2024. gadā, 2025.gadā atgriežas mērena ekonomiskā izaugsme.

Otra sarežģītā daļa ir milzīgā nenoteiktība. Ja makroekonomiskais scenārijs pagājušovasar paredzēja ekonomisko izaugsmi nākamajam gadam vismaz 2,5% apmērā, tad tagad jau ir recesija ar -0,6%. Katru brīdi dati mainās, arī mūsu pieņemtais scenārijs ir ar 50%/50% izpausmi. Tātad pirmā prioritāte ir to visu vadīt.

Nākamais lielais jautājums, ņemot vērā šo neskaidrības periodu un valdības prioritātes, ir ekonomikas transformācija, ielikt pamatus tam jau šobrīd. Zināmi resursi mums ir pieejami, ar to domāju Eiropas fondus – šī aploksne ir gandrīz desmit miljardi eiro. Uzdevums ir sagatavot ekonomiku tam, lai atjaunojoties izaugsmei, mēs varam darīt to ātrāk un dziļāk, ar augstāku pievienoto vērtību. Šeit ir divi aspekti, un pirmais ir drošības investīcijas.

Mums ir vajadzīgas tādas aizsardzības sistēmas, lai nevienam nebūtu vēlmes uz šejieni nākt, zinot, ka te cauri netiks. Ukrainas scenārijs rāda, ka mums ir jāstiprina noteikta veida kaujas spējas, kaut vai pretgaisa aizsardzība utt. u. t. jpr. Šādas investīcijas ļoti svarīgas, lai mēs justos droši un zinātu, ka šeit nemaz nav tik vienkārši atbraukt un kaut ko te "sakārtot", zibenskari te nebūtu iespējami.

Protams, svarīga ir arī iekšējā drošība. Mums ir nemitīgi ziņojumi par to, ka nāk bēgļi. Šobrīd bēgļi, kas nāk pār Baltkrievijas robežu, nerada apstākļus, kas destabilizētu šeit kaut ko, un robežsargi ar to labi tiek galā, bet mēs zinām, ka pirms kāda brīža tas bija augstas prioritātes jautājums un bija jāizsludina ārkārtas stāvoklis. Skaidrs, ka mums ir vajadzīgi tehniskie līdzekļi, lai nodrošinātos pret to, lai arī tas nemaz nebūtu iespējams - ar migrantu plūsmām destabilizēt vai nu kādu reģionu, vai situāciju kopumā. Drošība ir ļoti svarīga, lai ekonomika varētu normāli attīstīties.

Tālāk ir lielie investīciju jautājumi. Ir trīs virzieni, un pirmais ir cilvēkkapitāls. Šeit būs liels jautājums par visu veidu izglītību - pamatizglītību, augstāko izglītību, zinātni un pētniecību, mūžizglītību -, lai cilvēka spējas un prasmes atbilstu mūsdienu darba tirgum. Lielais konflikts ir saistīts ar to, ka, vismaz pēc OECD vērtējuma, 60% profesiju 10 gadu laikā pazudīs. Iedomājieties, kā cilvēkiem jāpalīdz ir ar izglītību, spēju mācīties un visu pārējo!

Ieguldījumi cilvēkkapitālā ir saistīti arī ar veselības aizsardzību. Tur neiet īsti labi.

Iepriekšējos gados, vismaz pēc noteiktiem kritērijiem, ir bijušas vismaz 5000 nāvju, kuras varēja novērst, tas, manuprāt, ir sarkanais karodziņš.