Vajadzīgas ne tikai jaunas tehnoloģijas - mums jāmaina arī sava domāšana (2)

Tie ir vien daži piemēri, cik izšķērdīgs patiesībā ir lineārās ekonomikas modelis, kas paredz iegūt resursus, pārstrādāt tos, patērēt un pēc tam vienkārši izmest. Šāda pieeja ir ļoti kaitīga apkārtējai videi, klimatam un cilvēka veselībai. Galu galā – par to jau arī arvien vairāk maksājam.

2015. gadā “Accenture” veiktajā pētījumā secināts: ja gada laikā saražotos atkritumus varētu otrreiz izmantot, tas ļautu gūt vismaz 4,5 triljonus dolāru lielu ekonomisko labumu.

Tāda arī ir aprites ekonomikas ideja – dot materiāliem otru dzīvi un izmantot katru resursu maksimāli lietderīgi, paralēli tam samazinot atkritumu apjomu. Pasaulē arvien vairāk uzņēmumu sāk apzināties, ka patiesībā aprites ekonomikas veicināšana ir virziens, no kā nākotnē (un jau šodien) iespējams gūt lielu labumu.

Pagaidām gan aprites ekonomika ir vairāk teorētisks jēdziens, jo ne visi ir gatavi pāriet uz šādu ekonomikas modeli praksē. Ir nepieciešams veikt ļoti daudz priekšdarbu, lai aprites ekonomika kļūtu par universālu rīku.

Piemēram, 2020. gadā Eiropas Savienība izziņoja savu aprites ekonomikas rīcības plānu, meklējot iespējas, kā ieviest videi draudzīgāku politiku biznesā - piemēram, mainot iepakojumus un to materiālus, kā arī pašu produktu materiālu struktūru. Arī Čīle ir iesaistījusies aprites ekonomikas veicināšanā, līdz 2040. gadam paredzot mazināt atkritumus un radīt vairāk nekā 100 000 jaunas darba vietas.

Japāna kopš 2009. gada  pieprasa sadzīves tehnikas ražotājiem savākt nolietotās pašu ražotās iekārtas un tās pārstrādāt. Tiesa gan, pārstrādes izdevumi jāsedz patērētājam. Kavasaki pašvaldībā šajā 2009. gadā sāka pārstrādāt industriālos un cita veida atkritumus cementa ražošanā. Tas ļāvis kaitīgajiem izmešiem samazināties par 15%, kā arī ieekonomēt 272 000 tonnu materiāla ik gadu.

Šādi veiksmes stāsti ir ļoti labs piemērs, no kā mācīties, un valdībām visā pasaulē ir nepieciešams ieviest regulas, kas ļautu paplašināt investīciju plūsmu aprites ekonomikā. Šī ekonomikas joma arī pieprasa pilnībā mainīt sabiedrības domāšanu – kā mēs uztveram resursus un kā ap tiem veidot ekonomiku.

Uzņēmumi var ieviest aprites ekonomiku tādā gadījumā, ja tiek aizmirsts par ideju “ja uzņēmums ražo vairāk preču, tas nes lielāku peļņu”. Tā tas nav – ražojot preces, ir jādomā, kā tās nākotnē pārstrādāt.

Arī ražotājiem ir jādomā jau saknē – kā mobilais telefons, dators (vai jebkas cits, kas tiek ražots) kalpos ilgāk un kā to pēc tam varēs izmantot tālāk – jau citu preču ražošanai. Arī preču cenai būtu jābūt tādai, lai motivētu preces pārstrādāt – lai tās nezaudētu savu vērtību arī pēc ilgākas lietošanas.

Arī valdībām un starptautiskajām organizācijām ir jāveic rūpīga izpēte un jāizstrādā jauni standarti, kā veikt nozīmīgas inovācijas. Piemēram, elektroautomobiļi ir transporta nākotne, taču... Joprojām īsti nav skaidrs, kā tālāk izmantot nolietotos akumulatorus.

Pozitīvs faktors ir tas, ka pasaulē arvien aktīvāk tiek domāts par plastmasas atkritumu mazināšanu un šo materiālu efektīvāku izmantošanu. Pēc Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) valstu aprēķiniem, ik gadu cilvēki izmanto vairāk nekā 460 miljonus tonnu plastmasas gadā, un līdz 2060. gadam šis rādītājs būs trīskāršojies.

Satraucoši ir arī tas, ka pārstrādāti ir mazāk nekā 10% no visas vēsturē saražotās plastmasas – pārējie 90% ir vienkārši sadedzināti, izmesti mēslainē, aprakti zemē vai izmesti pasaules ūdeņos.

Statistika liecina, ka 2020. gadā Eiropas Savienībā  katrs cilvēks gada laikā radīja aptuveni 35 kilogramus plastmasas atkritumu, no kuriem  vien 13 kilogrami tika pārstrādāti.

Pasaules Ekonomikas foruma ziņojumā teikts, ka plastmasas atkritumu pārstrāde un atkārtota izmantošana ir ļoti svarīgs faktors, kā uzlabot aprites ekonomiku, mazinot kaitīgo atkritumu daudzumu.

Tieši tāpēc uzņēmēji sadarbībā ar Pasaules Ekonomikas forumu ir izstrādājuši četras iniciatīvas, kas ļautu samazināt plastmasas atkritumu daudzumu.

Viens no veidiem ir plastmasas atkritumu pārstrāde celtniecības materiālos. Respektīvi, kāds uzņēmums Vjetnamā jau pašlaik ievāc no mājsaimniecībām plastmasas atkritumus, pēc tam tos sašķiro, sasmalcina, un pārkausē paneļos, ko var izmantot dažādiem mērķiem, kā sienas un grīdu segumu, mēbeļu elementiem un citām funkcijām.

Vēl vienu iniciatīvu piedāvājis britu uzņēmums “Re”, kas piedāvā “pērc, atgriez un atkārtoti izmanto jebkur” pieeju. Respektīvi – roku ziepes, šampūns un cita veida produkti tiek pārdoti izlejamā veidā, ļaujot pircējiem uzpildīt savus iepakojumus vai arī šos iepakojumus atdot atpakaļ veikalā. Tas ļauj ieekonomēt ne tikai ražotājiem, bet arī patērētājiem, jo ražotājam vairs nav jāmeklē resursi iepakojumam, bet patērētājam nav jāmaksā par iepakojumu, jāmaksā tikai par saturu.

Ziemeļamerikā ir uzņēmumi, kuri aizstāj plastmasu un polietilēnu ar polipropilēna audumu, kuru var izmantot pat būvniecībā. Ideja ir tāda, ka polipropilēns rada par 80% mazāk CO2 izmešu nekā plastmasas materiāli, un par 40% mazāk izmešu nekā polietilēns. Arī izmaksu ziņā polipropilēns ir lētāks nekā plastmasa un polietilēns, un pēc tā pārstrādes šo vielu var pārveidot par kaut ko noderīgu.

Libānā atkritumu šķirošanā tiek izmantots pat mākslīgais intelekts. Šeit kompānija “Diwama” piedāvā programmatūru, ar kuru mākslīgais intelekts atrod un kategorizē atjaunojamos atkritumus pārstrādes uzņēmumos. Tas ļauj uzlabot šķirošanas efektivitāti un palielināt pārstrādājamās plastmasas apjomu. Šāda tehnoloģija ļauj arī uzņēmumiem efektīvāk sasniegt savus ilgtspējas mērķus, jo tie saņem datus par savu produktu pārstrādājamību.

Viennozīmīgi, ka aprites ekonomika rada augsni inovācijām, kā arī biznesa idejas jauniem uzņēmumiem. Tomēr, lai līdz tam nonāktu, ir jāveic daudzi priekšdarbi, piemēram, panākt labvēlīgākus finansējuma saņemšanas nosacījumus, kas ļautu veicināt arvien jaunas inovācijas.

Pašlaik varam redzēt, ka aprites ekonomika ir kā jauna kustība, kas tikai sākusi spert savus pirmos soļus. Tomēr sabiedrībai, uzņēmumiem un valstīm ir jādara viss nepieciešamais, lai šis ekonomikas modelis jau tuvāko gadu laikā kļūtu par vadošo ne tikai ekonomikā, bet arī mūsu domāšanā.

Raksts tapis ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu